Atvadoties no Leona Tarvida. Tā diena, kad Tu ienāci redakcijā, mums vienmēr bija mazi svētki.
Atvadoties no Leona Tarvida
Tā diena, kad Tu ienāci redakcijā, mums vienmēr bija mazi svētki. Tu jau varbūt pats to nemaz nenojauti, kad vienmēr te atstāji kādu gaismas staru, kurš staroja no Tavām fotogrāfijām. Tev sveši bija jēdzieni lielība, iedomība, lepnība. Tu zināji tikai vārdu labestība. To Tu ar savu pasaules skatījumu, kurš bija ietverts fotogrāfijās, vēlējies dāvāt cilvēkiem.
Tu mums vienmēr stāstīji tikai par labo un skaisto. Tu priecājies par pasauli, biji viens no retajiem, kurš paradīzi redzēja zemes virsū. Pēdējoreiz, kad ienāci redakcijā, Tu biji nevaļīgs. Vēl daudz ko esot jāpaspēj izdarīt. Nu Tavs gājums aprimis.
Tā ir vienīgi uzvārdu sakritība — bija pirmā doma, kad saņēmām kādas skolnieces atvadu vēstuli Tev. Diemžēl tas bija tikai mirkļa pašapmāns.
Mums būs grūti pierast, ka nekad vairs neredzēsimies, nedzirdēsim Tavu rāmo, kluso balsi. Bet tās nav beigas. Tu tik ļoti mīlēji šo pasauli. Tavās fotogrāfijās turpināsim sarunāties un tikties ar Tevi.
“Staburaga” redakcija
