Nekas ievērības cienīgs aizvadītajā nedēļā Latvijā nav noticis. Plunčājamies pa ikdienas nebūšanu seklajiem ūdeņiem, bet par globālām lietām tikai spriedelējam un strīdamies. Kā jau latviešiem tas raksturīgi.
Nekas ievērības cienīgs aizvadītajā nedēļā Latvijā nav noticis. Plunčājamies pa ikdienas nebūšanu seklajiem ūdeņiem, bet par globālām lietām tikai spriedelējam un strīdamies. Kā jau latviešiem tas raksturīgi.
Diskusijas izvērsās gan par Nacionālās bibliotēkas, gan celulozes rūpnīcas celtniecības projektu realizēšanu, par to lietderību un gluži pretēji — kā par Latvijai nevajadzīgām būvēm.
Kad kultūras ministre Inguna Rībena atklāti pateica to, ko Latvijas tautas lielākā daļa domā jau gandrīz 15 gadu, dažs “sabiedrības krējuma” pārstāvis par to sacēla lielu brēku. Tomēr Rībenas kundzei, kurai pievienojās arī finanšu ministrs Valdis Dombrovskis, ir zināma taisnība — 80 miljonu dārgā Nacionālās bibliotēkas celtniecība Latvijai joprojām nav pa kabatai. Kāpēc gan jaudīgais serveris, kurš nodrošinātu bibliotēku vienoto informācijas sistēmu, nevarētu būt izvietots arī bijušajā armijas objektā Silakrogā? Patlaban tur, 24 kilometru attālumā no Rīgas, glabājas apmēram desmitā daļa no Nacionālās bibliotēkas vismazāk pieprasītākās literatūras.
Ministre domā, ka Rīgā var iekārtot vairākas jaunas datorizētas bibliotēkas lasītavas, kuras izmaksātu nesalīdzināmi lētāk, nekā pirms 15 gadiem projektētā Gunāra Birketa monstram līdzīgā “Gaismas pils”. Projekts laika gaitā taču arī noveco.
Pēc šiem paziņojumiem Inguna Rībena gan pilnībā ideju par jaunās bibliotēkas celtniecību nenoraidīja, norādot, ka šis projekts joprojām ir Kultūras ministrijas prioritāte. Tomēr jādomā saprāta robežās. Patlaban, kad valstij naudas ir mazāk nekā jebkad, “Gaismas pils” projekts var turpināt apklāties ar putekļu kārtu…
Aktuāls joprojām jautājums — būt vai nebūt Latvijā celulozes rūpnīcai. Lai par to runātu, pagājušajā nedēļā tikās premjers Einars Repše, viņa biedrs Ainars Šlesers, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Somijas pārstāvji no diviem uzņēmumiem, kuri ieinteresēti rūpnīcas būvniecībā.
Premjers akcentēja galveno, kas rūp Latvijai — lai rūpnīca nepiesārņotu mūsu vidi. Šlesers jau noorganizējis Latvijas delegācijas braucienu Somijā un Zviedrijā izpētīt līdzīgas rūpnīcas darbību. Viņš, šķiet, aizmirsis, ka šādi braucieni uz Somiju ir bijuši jau vairāki un tajos piedalījušies žurnālisti arī no “Staburaga”.
Gandrīz jau par “mūžīgu vērtību” kļuvis riņķadancis ap valdības veidoto 2004. gada valsts budžetu. Vecās valdības “kaujas zirgi”, piemēram, Tautas partijas pārstāvji Saeimā uzskata, ka Repše ir pārāk piesardzīgs un baidās prognozēt par 50 miljoniem lielākus ieņēmums. Ja tos jau tagad, gan kā prognozi, iekļautu budžetā, ministrijām nevajadzētu samazināt savus izdevumus par pieciem, sešiem procentiem. Dažos ministros tas radījis paniku. Repše personīgi sekos īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Nila Muižnieka darbībai, kurai nav gaidītā efekta, tāpēc šo ministriju varētu arī likvidēt. Repše ir pārliecināts, ka vai katrā ministrijā iekšējos izdevumus var krietni vien samazināt, un tas tad arī ļautu sagatavot tādu budžetu, kura deficīts nebūtu lielāks par diviem procentiem.
Viņa piesardzībai ir pamatojums — Valsts kontrole nupat atklājusi ārkārtīgi lielas nekārtības nelietderīgā valsts naudas šķiešanā SIA “Latvijas laikmetīgās mākslas centrs”, kura ir Kultūras ministrijas, Sorosa fonda — Latvija un Rīgas domes paspārnē. Lielas nepatikšanas draud arī Satiksmes ministrijas pārziņā esošajai elektrosakaru inspekcijai, kura valsts līdzekļus šķiedusi jau gadiem. Valsts nauda nav taupīta arī Privatizācijas aģentūrā, kura nav bijusi godīga zemes gabalu privatizācijā…
Tāpēc nebrīnīsimies, ka Repše ir iedzīts stūrī un kļūst nepopulārs, jo pārāk sāk “spaidīt” tādus kungus un biedrus, pēc kuriem cietums sen jau raud. Kā lai valsts budžetu izveido bez lieliem strīdiem, ja Latvijas parāds ir jau viens miljards latu, un procentos vien ik gadu, iespējams, pavisam mistiskām ārvalstu bankām un firmām jāsamaksā 50 miljonu? Tautai jābūt informētai par šiem aizņēmumiem — kuras valdības to darījušas un kādiem mērķiem nauda ņemta… Tā nu ir — aizņēmās citi, bet jāatdod šai valdībai.
Aizvadītajā nedēļā savi uztraukumi bijuši arī izglītības darbiniekiem, jo Izglītības un zinātnes ministrija negaidīti pasludināja izmaiņas jaunāko klašu audzēkņu sekmju vērtēšanā. Proti, atzīmes skolēniem sākt likt pakāpeniski jau no otrās klases, nevis no ceturtās, kā tas notika līdz šim. Jaunās pārmaiņas iecerētas nākamgad, šogad skolas vērtēšanas veidu vēl varēs izvēlēties pašas.
Atzīmju sistēma ir pārbaudīta visā pasaulē, turklāt gan bērniem, gan vecākiem saprotamāka. Cipariņš liecībā momentā sniedz informāciju par bērna zināšanām, bet apraksts, kurā skolotājs raksturo gan skolēna attieksmi pret mācībām, darba stilu, sadarbības un saskarsmes prasmes, mācību sasniegumu dinamiku un citām filozofiski gudrām lietām, man atgādina tādu gumijas stiepšanu. Cik garu gribi, tik pastiep.
Tuvojas 20. septembris — diena, kad izšķirsimies, būt Eiropā vai palikt par slieksni starp Austrumiem un Rietumiem. Par slieksni, kuram visi kāpj pāri vai uz kura noslauka dubļainus zābakus…
Par Latvijas vietu Eiropā runā prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, gan savu viedokli neuzspiežot, bet ar faktiem par šo savienību rosinot katru indivīdu domāt reāli. Par mūsu valsts pievienošanos Eiropai Aglonā aizlūdza arī Latvijas Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pujats.
Mēnesis vien līdz šim datumam atlicis, pienācis laiks pierādīt, ka Latvijas pilsoņi atkal spēj būt vienoti. Kā pirmās Latvijas brīvvalsts dibināšanas dienās, divdesmit neatkarības gados, nesalūstot zem okupantu terora, nepazūdot Sibīrijas sniegos… Laiks būt vienotiem kā janvāra barikādēs un augusta puča laikā. Neaizmirsīsim, ka gan mazas, gan lielas tautas spēks ir vienotībā.
