Jāstudē vēsturniekos. Jānis, studēs: LU Vēstures fakultātē — Sākumā nevarēju izšķirties starp jurisprudenci un vēsturniekiem.
Jāstudē vēsturniekos
Jānis, studēs LU Vēstures fakultātē:
— Sākumā nevarēju izšķirties starp jurisprudenci un vēsturniekiem. Tā kā nebiju drošs, vai tikšu Latvijas Universitātē (LU), tad iesniedzu dokumentus arī Jelgavā — ekonomikas fakultātē.
LU kā prioritāri izvēlējos Tiesības zinātnes, kā otro — Vēstures fakultāti. Vairāk gan mani interesē vēsture, bet jurisprudence, manuprāt, ir perspektīvāka, tāpēc atzīmēju to kā prioritāti. Rezultātā tiku vēsturniekos budžeta grupā. Kad saņēmu īsziņu, biju ļoti priecīgs.
Lai varētu labāk nokārtot iestājeksāmenus Tiesību zinātnēs, apmeklēju kursus LU. Tie man palīdzēja testā, kaut gan arī ļoti daudz lasīju. Skolā kā papildpriekšmetu mācījos politiku.
Vēsturniekos tikt palīdzēja sertifikāti vēsturē un angļu valodā, kurus kārtoju vidusskolā. Man bija jāliek tikai tests latviešu valodā. Tas nelikās ļoti grūts, nekādu pārsteigumu nebija.
Gribēju studēt LU, jo tā ir prestižākā augstskola ar augstāku līmeni un visas akreditētām programmām. Vēlējos studēt Rīgā, jo tuvāk mājām, arī daudzi klasesbiedri un draugi būs tur.
Kopmītnes nedabūju, tāpēc jāmeklē pašam dzīvokli vai istabiņu.
Katram cilvēkam jāvadās pēc savām interesēm, jācenšas savienot vēlmes ar iespējam. Man, piemēram, neinteresē biroja darbs. Nevaru iedomāties, ka ik dienu būtu jākārto papīri. Gribētu kaut ko radošāku. Nākotnē vēlētos strādāt Ārlietu ministrijā, Saeimā. Vēsturniekiem ir iespējas, viņi vajadzīgi, ieejot Eiropas Savienībā.
Iestāšanās augstskolā ir tikai pats sākums. Tas būtībā vēl nav nekas. Tiem, kuri tagad mācīsies 12. klasē, ieteiktu parunāties ar studentiem, kuri jau mācās viņu izvēlētajā skolā. Turklāt jāmēģina izdomāt laikus, kurā augstskolā grib studēt un kādā fakultātē. Es tikai pēdējā gadā atklāju, ka man tiešām interesē vēsture. Ne jau tāpēc, ka būtu labas atzīmes — es vienkārši sajutu, ka tas domāts man.
Vajag biezu maku Liene, studēs LLU Sabiedrības pārvaldes un organizācijas socioloģiju
— 9. klasē biju pārliecināta, ka būšu juriste, tad domāju par žurnālistiem, aktieriem, tūrismu, bet beigās nolēmu stāties sociologos.
Pavasarī nopirku grāmatu “Kur mācīties tālāk?” un pētīju piedāvājumu. Nolēmu iesniegt dokumentus LU, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), Vidzemes augstskolā, jo tās ir valsts augstskolas un tām ir lielāka uzticība. Iesniedzu dokumentus arī Ekonomikas un kultūras augstskolā (EKA), taču aizbraucot sapratu, ka tur noteikti nestudēšu. Šajā augstskolā pat nepārbauda studentu zināšanas — nebija ne testu, ne pārrunu. Viņiem galvenais ir nauda.
Vidzemē izvēlējos tūrismu, LU un LLU — socioloģiju. Sapratu, ka vajadzīgas rezerves, tāpēc iesniedzu dokumentus vairākās vietās. Ja nepaveicas vienā, var paveikties otrā.
Vispirms bija iestājeksāmeni Valmierā. Konkurss bija ļoti liels, vajadzēja augstu līmeni angļu valodā. Sapratu, ka tur netikšu.
Arī LU bija ļoti daudz cilvēku, tāpēc domāju, ka nav nekādu cerību, tomēr vēl ticēju. Latviešu valodas tests likās grūts, savukārt tests specialitātē un eseja nelikās tik sarežģīta, jo biju sociologu kursos LU. Paliku tikai rezervē. Deguns jau bija nolaists, reģistrējos uz vakantajām vietām.
Uzzināju, ka esmu tikusi LLU Jelgavā. Ļoti patika pilsēta, cilvēcīgā attieksme pret studentiem. Tur ir lēta mācību maksa, aizkraukliešiem dod kopmītnes. Turklāt Jelgavā ir aktīvāka studentu dzīve. Es nevarētu visu laiku mājās nosēdēt vai staigāt pa klubiem.
Pēkšņi uzzināju, ka esmu tikusi arī Rīgā sociologos. Biju dilemmas priekšā. Ar draudzeni rakstījām plusus un mīnusus Rīgai un Jelgavai. Sapratu — karjeras ziņā lielākas iespējas ir Rīgā. Esmu mierīgas dabas cilvēks un man būtu grūti pieskaņoties Rīgas ritmam. Turklāt skolas izvēlē ļoti liela nozīme naudai. Viss prasīja lielus līdzekļus — ceļš, dokumentu iesniegšana, kursi, fotogrāfijas u. c.
Zinu, ka daudzi sarauc degunu, ka mācīšos sociologos, jo uzskata, ka viņiem nebūs darba. Mūsdienās arī ekonomistu, juristu, psihologu arī ir daudz.
Sapratu, ka mūsu izglītības sistēma nav sakārtota. Daudzi iestājās ar pazīšanos, biezajiem maciņiem, bet vienkāršie cilvēki bieži vien paliek aiz svītras.
Katru gadu arvien grūtāk iestāties augstskolā, jo prasības aug. Jau laikus vajag izdomāt, kur grib mācīties, orientēties uz vienu lietu, tad sākt kaut ko darīt, piemēram, iet kursos. Noteikti vajag iesniegt dokumentus vairākās augstskolās. Arī tie, kuriem ir perfektas zināšanas, var palikt aiz svītras izvēlētajā fakultātē. Mācīšanās ir koks ar diviem galiem. Var visu laiku apzinīgi mācīties un netikt, kur vēlas, bet var arī bez lielas mācīšanās vidusskolā iestāties augstskolā. Šķiet, galvenais ir biezs maks un “blati”.
Piestāv sociālais darbs
Natālija, studēs LU Sociālo zinātņu fakultātē sociālo darbu
— Pirms trijiem gadiem sapratu, ka gribu būt juriste. Iesniedzu dokumentus LU un Policijas akadēmijā Juridiskajā fakultātē, arī Jelgavā uz ekonomistiem. Latvijas universitātē neiekļuvu Tiesības zinātņu fakultātē, paliku rezervē. Tiku LU budžeta grupā Sociālo zinātņu fakultātē. Nākamgad domāju vēlreiz mēģināt stāties LU juristos. Daži gan apgalvo, ka man piestāv sociālais darbs, jo esmu emocionāla, bet pati gribu mācīties kaut ko pamatīgāku, ar ko var vairāk nopelnīt.
Tā kā esmu krieviete, bija grūtāk nokārtot testu latviešu valodā. Pirmo reizi dzirdēju tādus svešvārdus, kādi bija testā. Palīdzēja tas, ka biju apmeklējusi latviešu valodas kursus LU. Apmeklēju arī kursus, lai būtu vieglāk iestāties Juridiskajā fakultātē. Tur iegūtās zināšanas noderēja nevis juristos, bet gan sociālajā darbā. Esejā man bija pat 98 procenti! Citi rakstīja ļoti gari, es lakoniski.
Latviešu valodas zināšanas nekādas grūtības nesagādāja, uzdevumu jēgu sapratu.
Kad uzzināju, ka esmu tikusi LU, biju ļoti priecīga. Tā kā esmu budžeta grupā, man maksās stipendiju. Piešķīra arī kopmītnes, tomēr mēģināšu braukāt mājās.
Privātajās augstskolās ne brīdi nedomāju stāties. Gribēju mācīties tikai LU, vienalga kādā fakultātē. Sociālais darbs bija tikai tāds papildus variants, tomēr ļoti priecājos, ka mani uzņēma. Nākamajiem studentiem iesaku nepaļauties vienīgi uz skolas programmu, bet lasīt papildliteratūru, klausīties ziņas, sekot līdzi politiskajiem notikumiem.
