Skrīverietis Ēriks Mārtiņš ir viens no tiem, par kuru saka: „Viņam ir zelta rokas”.
Skrīverietis Ēriks Mārtiņš ir viens no tiem, par kuru saka: „Viņam ir zelta rokas.” Viņš visu mūžu strādājis par atslēdznieku. Arī vaļasprieks saistīts ar darbu ar metālu, tehniskām lietām. Savlaik brīvajā laikā darbojies Kokneses un Aizkraukles motoklubos, palīdzot jauniešiem sagatavot braucamos sacensībām. Taču darbs ar tehniku nav viņa vienīgais vaļasprieks. Mārtiņa kungam patīk būt sabiedrībā, savlaik viņš muzicējis vairākos orķestros, spēlējot trompeti.
Amatnieku dzimta
–– Vairāk esat mākslas vai tehnikas cilvēks?
–– Māksla vajadzīga dvēselei, izglītībai. Bez tās nevar iztikt, tomēr mana sirds vairāk pieder tehniskām lietām. Domājot filozofiski, arī strādāšana ar tehniku ir sava veida māksla.
Rados bijuši vairāki, kuri izgatavojuši noderīgas lietas no metāla, māliem, koka. Piemēram, mana māte ļoti labi veidoja no māla dažādus sadzīves priekšmetus, figūriņas. Bijuši arī kalēji. Kāds mans onkulis, kurš dzīves nogali pavadīja Amerikā, bija pulksteņmeistars. Viņam bija milzīga pulksteņu kolekcija, kura gan nu kaut kur pazudusi. Ar metālu pašlaik es strādāju viens pats.
Piepilda zēnu sapņus
–– Esat pensijā. Ar ko nodarbojāties līdz tam?
–– 20 gadu strādāju Aizkrauklē, telefona aparātu rūpnīcā. Biju gan atslēdznieks, gan virpotājs, gan frēzētājs, gan instrumentatslēdznieks. Darīju visu, ko citi nepaspēja. Vienīgais, ko neiemācījos, paprasīt par padarīto attiecīgu samaksu. Esmu strādājis arī par apdrošināšanas inspektoru. Interesants darbs, vien jāiemācās kontaktēties ar cilvēkiem. Varbūt būtu šo darbu darījis vēl līdz šim, taču apdrošināšanas inspektora alga bija pārāk maza.
–– Kamēr strādājāt, vai arī brīvo laiku veltījāt tehnikai?
–– Protams. Darbojos motoklubos Koknesē un Aizkraukles kolhozā. Palīdzēju zēniem sagatavot mopēdus sacensībām. Diemžēl bieži vien tomēr pietrūka kāda nieka, lai piepalīdzētu piepildīties zēnu sapņiem. Tomēr katru gadu vismaz pa kādai godalgotai vietai ieguvām.
Tolaik jauniešiem bija lielāka interese par tehniku. Tagad ir vēlēšanās braukt, bet nevienam lāga negribas remontēt. Esam kļuvuši par patērētājiem, nevis radītājiem. Savlaik uz motokrosu gāja, lai redzētu, kā kuram izdevies uzlabot braucamo, izdomāt ko jaunu. Tagad iet skatīties vizuāli skaistu izrādi, kura nav iespējama bez lielas naudas. Tehnika ir ļoti augstvērtīga, un to diezin vai vairs var īpaši uzlabot. Atkal kļūstam par patērētājiem. Jebkura sportaveida mērķis pašos pamatos ir kaut ko attīstīt, radīt, nevis tikai patērēt. Protams, arī man patīk paskatīties, kā tagad lepnie braucamie traucas pa trasi, taču tās jau ir pavisam citas izjūtas nekā agrāk.
–– Vai vēl arvien darbojaties ar metālu?
–– Jā. Remontēju dažādas lietas, sākot no velosipēdiem un pulksteņiem, beidzot ar kombainiem un traktoriem. Izgatavoju detaļas, kuras nav nopērkamas veikalā. Pēdējais pasūtījums bija izliet no alumīnija īpašas uzlikas, lai sporta automašīnu varētu aprīkot platākiem riteņu diskiem. Gribētos vairāk darboties ar skaistām, nevis funkcionālām lietām, taču tam nepietiek naudas. Piemēram, varētu izgatavot skaistus vārtus paša sētai, taču kaut kā līdz šim nav izdevies. Citiem gan esmu no metāla izveidojis ne vienu vien skaistu lietu. Šopavasar Skrīveru mūzikas skolai bija vajadzīgas balvas. Izgatavoju glītas nošu atslēgas, gluži kā statuetes Oskara balvu pasniegšanas ceremonijai. Skici gan uzzīmēja meita Evita. Arī viņai ir mākslinieces talants.
–– Kas piesaista darbam ar metālu?
–– Vislabāk man patīk pakļaut metālu un priecāties, ka no parasta dzelzs stieņa top skaistas un noderīgas lietas. Prieks, ka galarezultāts ir kādam vajadzīgs. Man patīk visu izdarīt līdz galam, ja tā nevar, tad labāk pie darba nemaz neķeros.
Varētu izvērst biznesu
–– Neesat domājis aizraušanos ar metālapstrādi pārvērst par biznesu?
–– Vajadzētu. Varbūt tad varētu papildus pensijai ko vairāk nopelnīt. Esmu ierīkojis arī ēzi, lai varētu kausēt metālu. Ar locīšanu vien visu izdarīt nevar. Nu varu izgatavot arī sarežģītākus priekšmetus, piemēram, svečturus, metāla vārtiņu elementus. Doma par biznesu gan pagaidām ir tikai sapnis, uz kuru tiekties. Lai šādus sapņus realizētu, diemžēl bieži vien pietrūkst naudas.
Mūzika dvēselei
–– Savlaik esat muzicējis vairākos orķestros.
–– Jā! Spēlēju trompeti. Manā dzimtā gandrīz visi bijuši muzikanti un amatnieki. Vien mana māte un es muzicēju krietni mazāk nekā citi. Bērni un mazbērni gan spēlē un dzied. Varbūt dažkārt pietrūkst profesionalitātes.
Kad mācījos Limbažu vidusskolā, skolotājs Otto Amoliņš mani iesaistīja orķestrī. Iespējams, pateicoties tam, ka viņa rīcībā bija nonākušas mana vectēva lielās bungas ar lepniem uzrakstiem. Viņš uzaicināja mani pamēģināt spēlēt kādu instrumentu, un tā iemācījos pūst trompeti. Tīri vai žēl, ka pēc armijas vairs nesanāca spēlēt.
Pārceļoties uz dzīvi Skrīveros, nedaudz kopā ar vīriem uzspēlēju vietējā ansamblī, kuru vadīja skolotājs Artūrs Švābe. Spēlēju arī baritonu, taču nu daudzus gadus to neesmu darījis.
Lai labi spēlētu, ir jāmācās. Arī mani bērni un mazbērni mācījušies un mācās mūziku. Kam veicas labāk, kam ne, taču zināšanas, kuras iegūst mūzikas skolā, noder.
Mūzika, kura patīk šodienas jauniešiem, šķiet pārāk agresīva un skaļa. Tai bieži vien pietrūkst dvēseles. Pēdējos gados gan pūšamie instrumenti atkal nāk modē, sevišķi saksofons.
Domā par „Staburagu”
–– Vai esat arī dziedājis?
–– Savlaik dziedāju izmēģinājumu saimniecības „Skrīveri” jauktajā korī. Paziņas piedāvāja braukt dziedāt uz Aizkraukli vīru korī „Staburags”. Līdz šim kaut kā nav sanācis. Iespējams, rudenī šo piedāvājumu izmantošu. Uz kori cilvēki iet ne tikai dziedāšanas dēļ. Tā ir vēl viena iespēja būt sabiedrībā, tikties ar līdzīgi domājošiem un galu galā iespēja labi pavadīt laiku.
Mūžīgais celtnieks
–– Kā vērtējat laiku, kurā dzīvojam?
–– Esmu mūžīgais celtnieks. Daudzus gadu desmitus cēlu komunismu, nu jau kādu laiku stutēju kapitālismu, tāpat kā lielākā daļa manas paaudzes cilvēku. Vēl jau viss nav uzcelts, tāpēc nevar pateikt, kas izdodas labāk. Pie savas mājas gan esmu ticis, taču tā, tāpat kā Rīga, nekad līdz galam nav uzceļama. Vienmēr kaut kam pietrūkst laika.
–– Nevarat paspēt līdzi laikam?
–– Nē, un tā ir lielākā problēma. Ir pārāk daudz notikumu, un tos visus nevar aptvert un saprast. Nav svarīgi, vai vērtē ekonomiskos, tehnoloģiskos vai politiskos jaunumus. Piemēram, Otrajā pasaules karā radistam sakaru ierīce svēra desmitiem kilogramu, tagad mobilais tālrunis sver dažus simtus gramu un iespējas ir daudzkārt lielākas.
Ir cilvēki, kuri žēlojas, ka dzīve pārāk grūta, klājas slikti, taču, manuprāt, viss notiek tā, kā tam jānotiek, un paši visai maz varam mainīt savu likteni.
Slavenais aktieris Luiss de Finess savlaik izteicis interesantu domu: „Ik dienu tautu kāds šmauc, bet viņai tas patīk.” Jo ilgāk dzīvo, jo arvien biežāk nākas pārliecināties, ka de Finesam bijusi taisnība. Vienmēr taču kāds kaut ko sola, sevišķi pirms lielākiem politiskiem notikumiem. Nezin kāpēc vairums šiem solījumiem akli tic. Būs referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Atkal birs solījumi. Es gan domāju, ka mēs jau esam šajā savienībā, pat portfeļi jau sadalīti, vajadzīgs vien apstiprinājuma balsojums.
Izrauti no ierindas
–– Vai tehnikas progress ir vienīgais, kas jūs pārsteidzis pēdējo gadu laikā?
–– Nē. Mani pārsteidz, cik ļoti savu vērtību ir zaudējis cilvēks. Padomju laikā cilvēku vērtēja ļoti augstu, taču sistēma bija ļoti militarizēta. Jau kopš bērnības visi bijām iekļauti kādā ierindā. Tikai pēc komandas varēja pagriezties uz kreiso vai labo pusi. Tagad no ierindas esam ārā un veidojam citu sistēmu, kurā diemžēl bērni un pensionāri kļuvuši lieki. Nav vēlami arī gudrie un pieredzējušie, kuri spēj kaut ko pateikt. Rodas sajūta, ka pieprasīti vien tādi, kuri var akli paklausīt un kurus priekšnieks var izdresēt pēc sava ģīmja un līdzības.
Nav jau dzīvē tikai sliktais vien. Prieks redzēt, ka vide, kurā dzīvojam, kļūst arvien sakārtotāka. Skrīveri arī ar katru gadu top skaistāki. Tur, kur vēl pirms dažiem gadiem bija grausti, nu slejas dievnams.
Bagātība nav naudā mērāma
–– Vai sevi uzskatāt par bagātu cilvēku?
–– Jā, jo bagātību taču nemēra tikai naudā. Mans mērķis nekad nav bijis kļūt naudīgam. Bagātība ir cilvēka iekšējā pasaulē. Man ir par ko runāt, ģimene, bērni, un tā ir vislielākā vērtība. Tikpat liela vērtība ir arī garīgi gaišie cilvēki, kuri dzīvo mums apkārt, un Skrīveros tādu nav mazums.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ēriks Mārtiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada
13. oktobris, Limbažu rajona Liepupe.
NODARBOŠANĀS: virpotājs.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
ĢIMENE: precējies, četri bērni, pieci mazbērni.
VAĻASPRIEKS: metālapstrāde.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
