Iveta Frīdenberga no Zalves pagasta “Jaunzemiem” jau ceturtajā paaudzē turpina dzimtas tradīciju — cep maizi. Viņa ir viena no “Praktiskā Latvieša” un maizes cepēju uzņēmumu izsludinātā konkursa pusfinālistēm.
Iveta Frīdenberga no Zalves pagasta “Jaunzemiem” jau ceturtajā paaudzē turpina dzimtas tradīciju — cep maizi. Viņa ir viena no “Praktiskā Latvieša” un maizes cepēju uzņēmumu izsludinātā konkursa pusfinālistēm.
Iveta Frīdenberga ir viena no tām saimniecēm, kura pati aizvien cep maizīti mājās, turklāt īstā maizes krāsnī. Ik ceturtdiena “Jaunzemos” ir maizes diena, kad krāsnī rindojas klaipiņi un pagalmu pilda tikko ceptas maizes smarža.
Uzzinājusi par maizes cepēju konkursu, arī Ivetas kundze izlēmusi neturēt sveci zem pūra. Tapusi vēstule konkursa organizētājiem, kurā Iveta rakstījusi, kā cep maizi “Jaunzemos”. Aizkraukles rajonu konkursā pārstāvēja trīs cepējas, un Iveta iekļuva 28 pusfinālistu skaitā.
Cepējas vairākās paaudzēs
Iveta Frīdenberga dzimusi Daudzevā, bet vēlāk atgriezusies dzimtas mājās Zalves pagasta “Jaunzemos”. Mājās, kur jau vairākās paaudzēs saimnieces cepušas maizi, nu šo tradīciju turpina arī Iveta un viņas meita Liene. “Cik sevi atceros, vecāmāte allaž pati cepa maizi,” stāsta Ivetas kundze. “Arī māte iemācījās, bet padomju gados šo nodarbi bija pārtraukusi. Tradīciju atjaunoja mana meita, kurai vecāmāte jau agri ierādīja maizes cepšanas māku. Liene kādu laiku to rādīja arī Zentenes muzeja apmeklētājiem.”
Frīdenbergu ģimenes saimniecībā ir viss, lai, saimnieces vārdiem runājot, “nekad nedzīvotu bez maizes”. Rudzi izaug pašu druvā, tos dzirnavās divas reizes izmaļ, izsijā. Ja domāts savējos palutināt ar pīrāgiem vai cept baltmaizi, kviešu miltus gan jāpērk. Ivetas kundze cep gardas tortes, to pamanījuši arī zalvēnieši. “Jaunzemos” bieži šos gardumus pasūta svētkiem un jubilejām. Pirms Jāņiem un izlaidumu laikā saimniece paguvusi uzcept apmēram 20 kūku.
Krāsnij gandrīz simt gadu
“Jaunzemos” viesojamies tieši ceturtdienā un varam savām acīm vērot, kā top maizīte. Mīklu no vecāsmātes mantotā kubliņā iejauc jau iepriekšējā vakarā. “Visgaršīgākā ir piena sūkalās iejautā maize,” saka Ivetas kundze. “No rīta mīklai vēl pieber miltus un mīca, līdz mīkla nelīp pie rokām un pukšķ. Pievieno garšvielas, samaltas ķimenes — tad maizīte ir aromātiskāka.”
Drīz jau arī kurina lielo maizes krāsni. Tā kopš 1907. gada, kad celta māja, nav pārmūrēta. Krāsns “Jaunzemos” speciāli ir iepretim logam, lai visu var labi redzēt. Kad krāsns sakarsusi, no tās izrauš ogles un izslauka ar pašas gatavotu priežu zaru slotiņu. Vai krāsns pietiekami izkurējusies, pārbauda ar miltu sauju. Ja, krāsnī iemesti, tie paliek melni, tā ir par karstu. Tad jāgaida, lai padziest. Ja milti brūni, var likt kukuļus krāsnī.
Divas stundas “dzīvo” krāsnī
Ivetas roku noglaudīti, ar mīlestību top apaļi maizes klaipi. Uz lizes, kura arī mantota no vecāsmātes, uzkaisa kviešu klijas, tad klaipiņš krāsnī vieglāk noslīd. “Lizes kātam pāri kāpt nedrīkst,” saka saimniece.
Uz klaipa sāniem cepēja uzvelk svītras un galā krustu, tad šauj krāsnī. Katram kukulītim tur sava vieta, nedrīkst nolikt par tuvu krāsns mutei. Ja tā gadās, pārbīdīt kukuli nevar, jāgaida, kad tas mazliet apcepsies. “Ziemā atstāju mazliet mīklas ieraugam. Galvenais ir skābums — to notrāpot, maize vienmēr būs laba,” stāsta Ivetas kundze.
Kad maize krāsnī, jāaiztaisa aizbīdnis, citādāk kukulīši plaisā. “Nu jāiet ārā no istabas,” vedina saimniece. “Divas stundas kukulīši “dzīvos” krāsnī. Ik pa laikam paskatos, kā tie uzvedas.”
Pirmie sanāk plāceņi
Vienā reizē “Jaunzemos” cep četrus pusotra līdz divus kilogramus smagus klaipus, tad pietiek gan ģimenei, gan var kaimiņiem iedot. “Veikalā pirktā maize liekas bez sāta, esam pieraduši pie pašu ceptās, un visiem tā ļoti garšo. Tikko cepta man negaršo, klaipiem jāļauj atdzist. Pamēģināju cept maizi ar burkāniem, ķiplokiem, dillēm, bet vislabākā tomēr ir ķimeņu.”
Ivetas kundze atzīst, ka nebūt viss sākumā nav izdevies ideāli. Pirmie klaipi sakritušies un vairāk atgādinājuši plāceņus. Tikai ar pieredzi rodas prasme.
Kamēr maizīte cepas, izejam dārzā, un Ivetas kundze bilst: “Maizes cepšana man šķiet ikdiena, nekā neparasta tur nav.” Arī tas, ka maizīti jācep ar mīlestību, viņai šķiet tikpat saprotami.
