1. turpinājums. Sākums 12. augustā. Ziedo graudus, alu, sviestu. Meļķītāru Muldas akmens.
(1. turpinājums. Sākums 12. augustā.)
Ziedo graudus, alu, sviestu
Meļķītāru Muldas akmens
Braucot no Rīgas puses pa Rīgas—Daugavpils šoseju, īsi pirms Augstkalnu autobusu pieturas, kura ir kilometru pirms pagrieziena uz Aizkraukles pilsētu, pa kreisi nogriežas vietējas nozīmes ceļš, kurš šķērso Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līniju pie elektrovilcienu pieturas punkta Muldakmens. Akmens pēc četriem kilometriem jau iztālēm saskatāms meliorēta tīruma vidū šī ceļa kreisajā pusē.
Tā augstums sasniedz gandrīz 3 m, apkārtmērs pie zemes — nepilni 15 m, virszemes daļas tilpuma vērtējums — 23 m3, līdz ar to tas ir ievērības cienīgs ne tikai kā kultakmens, bet arī kā izcila lieluma dižakmens.
1973. gadā akmens apkārtni pētījuši arheologi. Ap to atrasts daudz ogļu, arī glazētas lauskas, stikls, ķieģeļu drumslas un dedzis māla klājums, acīmredzot ziedošanas vieta. Akmens kopš seniem laikiem ticis pielūgts, un ūdenim, kas uzkrājies muldā, piedēvētas dziednieciskas īpašības. Vēl 19. gs. piecdesmitajos gados ļaudis pie tā ziedojuši graudus, alu, sviestu, vārpas. Akmens bieži bijis apliets ar pienu, pie tā varējis atrast sīkas monētas un rotaslietas, ap to kurināti ugunskuri.
Velna mātes sēdeklis
Par akmeni daudz teiku. Stāstīts, ka Velns esot smēlis ūdeni no tuvīnā ezeriņa, lējis to muldā un mazgājies. Velns gribējis maizi cept, iekalis sev akmenī muldu, bet, tikko nesis miltus iejavam, dziedājis gailis, un viss darbs bijis vējā. Velns zem akmens parāvis tuvējo māju saimnieku, bet, kad palaidis vaļā, saimnieks nevienu vairs nav pazinis — tik ilgs laiks pagājis.
Īpaši nozīmīga ir kāda, liekas, līdz šim nepublicēta teika folkloras krātuvē par Velna māti. Teika vēsta, ka bijusi viesuļvētra un ka Velna māte dzemdējusi bērnu, bet nav bijis kur viņu nomazgāt, tad “ieķērusi” lielajā akmenī ar tādu spēku, ka izrāvusi tur muldveidīgu dobumu. Pati, paveca sieva būdama, vienu akmens stūri līdzās muldai nogludinājusi ar plaukstu sēdēšanai.
Ievērības cienīgs liekas jau fakts, ka teikas sacerētāji ievērojuši to, kas faktiski nav minēts pat zinātniskajos akmens aprakstos. Proti, mākslīgi veidota, šķiet, ir ne tikai mulda, bet arī akmens virsdaļa virs muldas līmeņa. Akmenī ir atšķēlums, kurš veido kaut ko līdzīgu plauktiņam — teikā skaidrots kā Velna mātes sēdvieta. Ir neiespējami droši apgalvot, vai šis plauktiņš, kā arī pāris robu akmens sānmalī, par kuriem dažkārt apgalvots, ka tie iecirsti, lai atvieglotu piekļūšanu muldai, ir veidojušies dabīgi vai arī pie to veidošanas tik tiešām roku pielicis cilvēks. Speciālistu vidū nav vienprātības pat par muldas izcelsmi. Lai gan vairums uzskata, ka mulda akmenī ir iekalta, daži visnotaļ pieredzējuši akmeņu pētnieki domā, ka tamlīdzīgs veidojums akmenī var būt dabīgs. Viennozīmīgas atbildes meklēšanā nevar palīdzēt pat Velna māte.
Robeža starp pasauli un pazemi
Minētā teika ir ievērojama ar to, ka darbībā iesaistīta sieviešu kārtas būtne, tā paplašinot ar kultakmeni saistīto mitoloģisko personāžu loku. Akmens mitoloģiskās lomas skaidrošanā būtisks ir arī stāstījums par saimnieku, kurš parauts zem akmens un ārā iznācis tikai pēc ilgāka laika. Tā norāda, ka akmens bija sava veida robeža starp cilvēku pasauli un pazemi jeb vienu no mītiskās telpas teritorijām, kurā darbojas pilnīgi cita laika atskaites sistēma.
Meļķītāru Muldas akmenim ir valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss. Pēc pētnieku atzinumiem, tas ir Latvijas izcilākais muldakmens ar izteiksmīgāko muldas veidojumu tajā. Tas atzīmēts visos novada tūrisma ceļvežos un preses publikācijās par tūrisma prioritātēm novada attīstībā. Diemžēl mūsdienās vairs nav nevienas ceļa norādes, kura nezinātājam palīdzētu akmeni atrast. Arī akmeni ieraudzījušos ceļiniekus gaida vilšanās. Akmens ir apartā laukā un pavasarī tam piekļūt pagrūti pat gumijas zābakos.
(Turpinājums sekos.)
