Atkal uz skolu. Tikai atmiņās

Ir septembris, jauns mācību gads, un Pļaviņu bibliotēkas Stāstu bibliotēkā raisījās sarunas par pirmo un citām skolas dienām. Lai arī daudziem šis laiks jau sen aiz muguras, atmiņas par to joprojām spilgtas.

Netiek ciemos pie skolotājas

Sena gudrība vēsta — lai kaut ko gūtu, vispirms jādod pretī, tāpēc sākumā ar saviem stāstiem un skolas laika fotogrāfijām dalījās pašas bibliotekāres. Zane atzina, ka ik septembri arvien biežāk viņu pārņem nostalģiska noskaņa, ka atkal gribētu iet skolā, atceroties, kā pašiem tur gāja.

— Citi pirms skolas gāja bērnudārzā, bet man tādas iespējas nebija. Dzīvojām Daugavas otrā krastā, pretī Pļaviņām. Mamma strādāja bērnunamā, un es uzaugu starp bērniem, bet tas bija kas cits, nekā bērnudārzs. Vienīgā saskare ar nākamajiem skolasbiedriem man bija sagatavošanas klasīte, kur cits citu jau pazina, tikai es nevienu. Tāpēc bija bailīgi ieiet skolā. Tomēr man paveicās, manā klasē gāja vēl viena meitene no Daugavas otras puses, un tā es tiku pie vienas no labākajām draudzenēm līdz pat 12. klasei. Uz skolu braucām ar laivu pāri upei, ziemā gājām pa ledu, un domāju, ka jebkura Pļaviņu Mūzikas skolas skolotāja, kas tolaik strādāja, atminas mazo meiteni, kuru laivā veda pāri upei uz skolu. Ziemā braucām cauri Jēkabpilij vai palikām pie kāda Pļaviņās, — stāsta Zane.