Skaistas un daudzveidīgas ir pa dzimto zemi ejamās takas. Piedāvāsim vienu no tām — taku uz akmeni.
Liekas, ka pelēkais akmens, kurš visbiežāk atrodas nosacītajā pasaules pirmradīšanas vietā (vidū jūras, vidū lauka, tīruma) simbolizē pirmmatēriju un līdz ar to arī nemirstību.
(J. Kursīte)
Skaistas un daudzveidīgas ir pa dzimto zemi ejamās takas. Piedāvāsim vienu no tām — taku uz akmeni.
Tā mūs izvadās pa daudziem Aizkraukles rajona nostūriem, lai iepazītu upē vai upmalā, mežā, tīrumā vai pakalnā guļošo akmeni, kurš līdz šim varbūt palicis nepelnīti nemanīts un reizēm pat pilnīgi piemirsts. Mūs gaida tikšanās ar pelēkiem vai rudiem milzeņiem — dižakmeņiem, daudziem citiem visdažādākā lieluma un nozīmes kultūrvēsturiskajiem akmeņiem.
Akmens ceļš telpā un laikā
Lai mēs šodien varētu iet pa šo taku, akmens ir veicis tālu ceļu telpā un laikā. Atceļojis šurp ar ledāju pirms daudziem gadu tūkstošiem. Ledājam atkāpjoties, palicis te un sagaidījis cilvēkus, kļūdams ne tikai par pirmatnējās ainavas, bet arī par cilvēces kultūrtelpas un kultūrvēstures neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar to taka uz akmeni pēc būtības būs taka uz pašu cilvēku. Un tas būs vēl noslēpumaināks, aizraujošāks un tālāks ceļojums gan laikā un telpā, gan arī ārpus šīm kategorijām — uz pirmlaiku un uz pirmmatēriju, t. i. “vidū jūras uz akmeņa”, kur satiekas Dievs ar Velnu un kur viņu cīņas rezultātā no haosa, no pirmmatērijas, no pelēkā akmens top telpā un laikā sakārtotais Visums.
Šī būs arī atmiņu taka pie tiem novada akmeņiem, kurus dabā šobrīd vairs neizdodas atrast vai par kuriem droši zināms, ka tie iznīcināti. Atmiņu taka pie tiem akmeņiem, kurus daudzus gadsimtus nīdēja, skaldīja, drupināja un citādi postīja un apgānīja gan baznīca, gan muiža, gan pastāvošā vara, gan vēlāk mūsu pašu 20. gs. bezdvēseliskā tehnokrātiskā domāšana un varēšana, gan no tās izrietošais kultūrvēsturiskās atmiņas zudums.
Jāredz pelēkā akmens skaistums
Ja mēs aizmirsīsim visas paaudžu paaudzēs radītās teikas un saglabājušos nostāstus par akmeņiem un tiem dotos mūsu senču vārdus, ja mūsu roka nejutīs to siltumu, ko vakarā glabā dienā Saules siltumu uzsūkušais akmens, ja mūsu acis nevēlēsies saskatīt akmeņos iecirstās zīmes un neredzēs pelēkā akmens skaistumu zem ievu krūma vai ziedošas pieneņu pļavas vidū, akmens būs miris. Tas būs tikai līķis — no tīruma sastumtu akmeņu kaudzē apbedāms vai akmeņu drupināmajai mašīnai rīklē iemetams. Un nākamās paaudzes pārmetīs mums, ka kultūrainavai un cilvēka dvēselei pietrūkst nogalināto akmeņu. Lai arī akmens cilvēka domāšanā saistās ar mūžīgumu, īstenībā tas ir viens no vissaudzējamākajiem dabas objektiem. Jo akmeņi diemžēl aug tikai pasakās, un jauns ledājs tik drīz nenāks. Tāpēc žēl, ka akmens glabātās vērtības mūsdienu cilvēki sākuši apjaust tik nesen.
***
Izpētes vēsture
Latvijas laukakmeņiem kā estētiskai un kultūrvēsturiskai vērtībai novadpētnieciskā aspektā pirmais uzmanību pievērsis izcilais izglītības darbinieks Zelmars Lancmanis divdesmitā gadsimta sākumā. Viņa 1924. gadā publicētajā Latvijas ievērojamo dabas un kultūras pieminekļu sarakstā uzrādīti arī vairāki tagadējās Aizkraukles rajona teritorijas laukakmeņi. To starpā nesen iznīcinātais Pliķu akmens Sērenes pagastā, kurš vēlāk no pieminekļus aizsargājošo institūciju redzesloka bija pagaisis.
Jau krietni pirms tam sevis pārstāvēto zinātņu nozarēs nopietnus pētījumus par Latvijas laukakmeņiem veikuši ievērojami zinātnieki. Daudzus populārus Latvijas mitoloģiskos akmeņus 19. gs. pirmajā pusē ekspedīcijās apmeklējis un savās publikācijās aprakstījis Tērbatas Universitātes profesors vēsturnieks Fridrihs Kruze, bet 19. gs. beigās par laukakmeņiem kā ģeoloģiskiem objektiem interesējies Rīgas Politehniskā institūta profesors dabas pētnieks Bruno Doss.
Jānis Greste apzina laukakmeņus
Z. Lancmaņa aizsākto turpinot, turklāt īpaši akcentējot akmens materiālo vērtību, par Latvijas laukameņu apzināšanu iestājies Jānis Greste. Viņš apkopojis toreizējā Rīgas apriņķa skolu audzēkņu veikumu dižakmeņu apzināšanā. Rīgas apriņķa dižāko laukakmeņu sarakstā kā dižākais minēts Aizkraukles Meļķītāru Muldas akmens. Sarakstā atrodam arī divus citus šobrīd Aizkraukles rajona teritorijā esošus un plaši pazīstamus akmeņus — Kokneses Pastamuižas Velnakmeni un Skrīveru Kraukļu akmeni.
Vēsturnieki, jo sevišķi arheologi, savos pētījumos izsenis pievērsuši uzmanību kultūrvēsturiskajiem akmeņiem un dažādiem no akmeņiem veidotiem objektiem. Tomēr šie pētījumi pakārtoti citiem mērķiem. Kā pirmo mēģinājumu tieši mitoloģisko akmeņu uzskaitē, klasifikācijā un izpētē varētu minēt Latvijas pieminekļu valdes inspektora Artūra Štāla darbību divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados.
Organizē ekspedīciju
Divdesmitā gadsimta otrajā pusē Latvijas akmeņiem intensīvi pievērsušies daudzi zinātnieki un novadpētnieki. Sistemātiskai Latvijas kultūrvēsturisko akmeņu izpētei un popularizēšanai pievērsies Juris Urtāns. Viņš līdz šim vispilnīgāk savācis un apkopojis ziņas par Latvijas kultūrvēsturiskajiem akmeņiem, nopietni strādājis pie to klasifikācijas. Konsekvents Z. Lancmaņa iedibināto tradīciju turpinātājs ir Daugavpils Pedagoģiskās universitātes docents tās bijušais rektors Bruno Jansons, kurš ir pašreiz lietojamās aizsargājamo laukakmeņu uzskaites un mērīšanas metodikas izstrādes iniciators. Atzīmējama aizrautīgā Latvijas pētnieka Gunta Eniņa darbība, tā devusi impulsu Dabas pieminekļu aplūkošanas un apskates ilgtermiņa programmai, kuru iedibināja LDPAB, un šobrīd sekmīgi turpina atklātais sabiedriskais fonds “Dabas retumu krātuve”.
Saistībā ar šo programmu 1996.—1997. gadā sadarbībā ar Aizkraukles vēstures un mākslas muzeju organizēta Aizkraukles rajona kultūrvēsturisko akmeņu aplūkošanas ekspedīcija.
Dižakmens
Jānis Greste ierosinājis pievērst uzmanību ikvienam laukakmenim, kura izmērs vismaz vienā virzienā pārsniedz 2 metrus. Tomēr šāda izmēra akmeņu Latvijā ir neskaitāmi daudz. Tādēļ mūsdienās, pamatojoties ar Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības (LDPAB) izstrādāto metodiku, par vietējas nozīmes dabas pieminekļiem iesaka uzskatīt laukakmeņus ar virszemes tilpumu virs 5 m3, bet par valsts nozīmes dabas pieminekļiem — laukakmeņus ar virszemes tilpumu virs 10 m3. Tā kā praksē laukakmens tilpuma aprēķināšana nereti ir visai strīdīga, tad ieteikts arī cits kritērijs laukakmens atbilstībai valsts nozīmes aizsargājamā dabas pieminekļa statusam — tā apkārtmēram jāpārsniedz 12 metru. Tajā pašā laikā atsevišķas zemnieku sētas vai pat pagasta robežās, izprotot akmens nozīmi cilvēka un dabas līdzvērtības atskārsmei, Jāņa Grestes ieteiktais savu nozīmi nav zaudējis.
Mitoloģiskie akmeņi
Mitoloģisko akmeņu klasē ir akmeņi, kuri ieņēma noteiktu vietu senā cilvēka mītiskajā pasaules skatījumā, kurš noteica to, ka pie akmens varēja veikt kulta rituālus, par akmeni bija teikas, tam eksistēja mitoloģijā sakņots nosaukums.
Runājot par šādiem akmeņiem, latviešu zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā ieviesies nosaukums kultakmens, nereti populāros rakstos tie saukti arī par svētakmeņiem. Mūsuprāt, nosaukums “kultakmens” nav visai precīzs, jo neietver sevī visus mitoloģiskos akmeņus, bet tikai tos, pie kuriem veiktas kādas konkrētas kulta darbības vai rituāli. Taču ir arī tādi akmeņi, pie kuriem nekādas konkrētas kulta darbības netika izdarītas, bet kuri ieņēma noteiktu vietu senā cilvēka pasaules skatījumā, to folklorizējot vai vismaz dodot tam kādu nosaukumu.
Kāriekstes gravas milzenis
Dabas un vēstures kalendārā 1989. gadam ievietots krāsains Gunta Eniņa fotoattēls ar parakstu: “No šī dižakmens Kāriekste sāk īstas kalnu upes skrējienu uz Daugavu (40 m kritums līdz senlejas apakšai).”
Minētais laukakmens ir Kāriekstes kreisajā krastā cieši piekļāvies upes tecējumam tā veidotās gravas slīpnē, netālu no Daugavas “Bordzēnu” mājām. Tā tilpums — aptuveni 12 kubikmetru. Akmens augšējā virsmā izveidojusies gareniska grope, virzīta perpendikulāri krastam. Tās platums līdz 0,15 m, bet dziļums ap 0,1 m. Iespējams, ka tā radusies sistemātiskas lietus un kušanas ūdeņu noteces rezultātā.
(Turpinājums sekos.)
