Vairāk nekā 20 invalīdu vērsušies nodarbinātības valsts dienesta Aizkraukles centrā, lai izmantotu valsts piedāvāto iespēju iesaistīties darbā.
Vairāk nekā 20 invalīdu vērsušies nodarbinātības valsts dienesta Aizkraukles centrā, lai izmantotu valsts piedāvāto iespēju iesaistīties darbā. Viņi ir no Neretas, Daudzeses, Iršiem, Skrīveriem, Seces, Kokneses, Zalves un Aizkraukles. Invalīdi iekārtojušies 15 darbavietās, un minimālā alga, kuru nopelna, atvieglo viņu grūtos materiālos apstākļus. Darbs viņiem nodrošināts desmit mēnešu, ja paveiksies, varbūt tagadējie darba devēji līgumu pagarinās.
Iepazīstoties ar vairākiem no viņiem, kārtējo reizi varēja pārliecināties, cik grūti mūsdienās dzīvot cilvēkiem, kuriem zaudēta veselība. Gandrīz katru piemeklējušas arī citas nelaimes, un cīņa par izdzīvošanu un ģimeni viņiem ir kā nebeidzams varoņdarbs, kurš jāatkārto ik dienu. Apbrīnojama ir viņu dzīvotgriba, garīgais spēks un pasaules skatījums. Zvēru pasaulē izdzīvo spēcīgākais un veselais, cilvēku sabiedrībā — garīgi stiprākais. Tas, kurš apzinās, ka ir kādam vajadzīgs, ka var kādu mīlēt vai arī saņemt citu mīlestību. Arī tas, kurš bēdām un nelaimēm tiek pāri paceltu galvu un spēj piecelties, ja viņu nogrūdusi zemē līdzcilvēku nežēlība un vienaldzība.
Vislielākā atsaucība Iršos
Visaktīvākā pašvaldība, kura izmantojusi valsts atbalstu bezdarbnieku invalīdu iesaistīšanā darbā, ir Iršu pagasta padome, jo Iršos darbs piedāvāts septiņiem invalīdiem.
Trīs vīri — Jānis Špura, Juris Joksts un Mihails Laba — ir sargi, Pēteris Pļenkovs strādā labiekārtošanas darbos, Edīte Vīndedze ir Iršu kapu kopēja, Sarmīte Krasovska — konditore zemnieku saimniecības “Zemītes” kafejnīcā, bet Aleta Sogomonjana strādā par bibliotekāri—arhivāri.
Veselība zaudēta nesen
Sargs Mihails Laba par invalīdu kļuvis tikai pirms diviem gadiem pēc audzēja operācijas galvā. Līdz tam viņš bijis celtnieks, strādājis gaterī.
Mihails ar rūgtumu atceras laiku pirms operācijas, kuru pavadījis Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā. Ārstu attieksme bijusi diezgan atturīga, līdz ar viņiem “aprunājies” Mihaila brālis. Par to, kas toreiz noticis, Mihails Laba nemaz negrib atminēties, jo ārstēties un uz pārbaudēm jābrauc pie tiem pašiem mediķiem. Tomēr rūgtums sirdī saglabājies.
Ar darbu apmierināts
— Esmu ļoti iepriecināts, ka pagasta padome man šo darbu piedāvāja, jo iztikt ir ļoti grūti. Invaliditātes pensija ir 30 latu, sievai nav darba, tāpēc sargāt katru trešo diennakti pagasta centru ir man pa spēkam. Sieva naktīs nāk man līdzi, lai abiem būtu drošāk. Par laimi, nekas nav atgadījies, jo vietējo huligānu mums nemaz nav. Jāuzmanās vienīgi no kādiem caurbraucējiem, kuri centrā apstājas un uzvedas ne visai piedienīgi. Man jau ar viņiem nav jākaujas, bet, ja sākas kāds skandāls, jāziņo policijai, — stāsta Mihails Laba.
Par zālēm Mihailam ik mēnesi jāsamaksā vairāk par 20 latiem, viņš nopircis arī zaļo polisi, tomēr ārstēties iznāk dārgi. Tāpēc minimālā alga, ko tagad viņš saņems 10 mēnešu, ģimenes budžetā lieti noderēs. Pats galvenais — varēs nopirkt zāles un cerēt, ka veselība uzlabosies.
Ugunsdzēsējs iemanto sirdsslimību
Mihaila kolēģis sargs Jānis Špura ir jau cienījamos gados, bet 2. grupas invalīds tikai otro gadu. Viņš savulaik bijis traktorists, 18 darba gadu nostrādājis par ugunsdzēsēju maiņas priekšnieku Aizkrauklē un Jaunjelgavā.
Viņš dzīvo viens. Invaliditātes pensija ir 42 lati, iztikai un zālēm ar to par maz. Tagad Jānis Špura var ievilkt elpu un darīt visu, lai labi veiktu viņam uzticēto sarga misiju. Acīgākam jābūt, kad skolas zālē notiek kāds sarīkojums, jo pēdējā laikā ne tikai pilsētās, bet arī klusajos lauku miestiņos ballēs nereti jaunieši sakaujas, izdauza logus vai sabojā kādu transporta līdzekli. Iršos gan šovasar nekas tāds nav atgadījies, un par to sargi var tikai priecāties.
Rūpējas par mazo iršēniešu rotaļu vietām
Pēteris Pļenkovs pēc smagas operācijas vispirms bija 2. grupas, nu jau, pēc ārstu domām, veselība uzlabojusies, un viņš ir 3. grupas invalīds. Viņam tikai 55 gadi, tāpēc līdz pensijai vēl tālu, un tas vecums, kad darbu sameklēt visgrūtāk. Pēterim ir sava saimniecība, lopi, zeme, trīs bērni un divi mazbērni, bet smagu darbu strādāt viņš vairs nevar. Ir problēmas ar asinsspiedienu, saulē uzturēties arī nedrīkst.
Pagasta padome Pēterim piedāvāja iespēju robežās, cik veselība atļauj, gādāt par pagasta centra labiekārtošanu. Pie daudzdzīvokļu mājām viņš ierīko mazuļiem smilšu kastes, kur spēlēties. Iecerētas arī šūpoles. Viņaprāt, Iršos tikai bērnu esot par maz. Būtu jauki, ja pie katras mājas draiskotos bērnu pulciņš, bet tāds sanākot tikai par vairākām mājām.
Vēl viss priekšā
Bibliotekāre—arhivāre Aleta Sogomonjana ir invalīde kopš bērnības. Viņai traumēta labā roka un traucētas tās kustības. Meitene ir 3. grupas invalīde, beigusi Ogres vakara vidusskolu, pēc tam iestājusies medicīnas skolā, lai apgūtu sociālās aprūpētājas profesiju. Tomēr mācības bija jāpārtrauc, jo nevarējusi skatīties uz slimiem bērniem, kad vajadzējis strādāt praksē bērnu invalīdu nometnē Majoros.
Meitene atgriezusies Iršos pie mātes, kur ģimenei ir dzīvoklis. Darba nebijis, tāpēc Aleta tūlīt pieņēmusi padomes piedāvājumu strādāt bibliotēkā.
— Man vēl visa dzīve priekšā, gribu studēt vēsturi. Šogad strādāšu un mācīšos, lai nākamgad tiktu budžeta grupā, — stāsta Aleta.
Strādā no sirds
Aletas darbaudzinātāja — Iršu bibliotēkas vadītāja Dace Grele — par savu mācekli saka tikai labu.
— Meitene ir ļoti vērīga un uzmanīga. Grāmatu kārtošanu plauktos, saplēsto izdevumu atjaunošanu, katalogu veidošanu viņa cenšas darīt no sirds. Uzmanīgi ievēro visus manus ieteikumus un lūgumus, ir laipna ar apmeklētājiem un mācās katra gaumei sameklēt interesantākās grāmatas, — tik atzinīgi Aletas darbu vērtē Greles kundze.
Iekārtos savu istabiņu
Aleta daudz domā par nākotni. Viņa nejūtas kā invalīde, jo ar slimību cenšas sadzīvot. Meitene sabiedrībā vēlas būt kā līdzīga starp līdzīgiem — mācīties, strādāt un iekārtot savu dzīvi. Alkst pēc labas ģimenes, mīloša vīra un veseliem bērniem.
Par pirmo algu bibliotēkā Aleta nopirkusi torti un kafiju, ar māti iedzērušas arī pa glāzei vīna. Tagad viņa naudu krās dzīvokļa remontam. Vispirms viņa iekārtos savu istabiņu un līmēs tapetes. Praktiskajā dzīvē Aletai daudz palīdz vecvecāki, kuri dzīvo Ogrē.
Arī Aleta pati kādreiz vēlētos iekārtoties tādā pilsētā kā Ogre. Laukos vai mazpilsētā meitene dzīvot negribētu, jo, viņasprāt, ja nav darba, tad ātri vien var iegrimt pesimismā vai depresijā. Jauniem cilvēkiem jādzīvo pilntiesīgu un interesantu dzīvi — pārliecināta Aleta.
Atradenītes likteņa līkumotais ceļš
Iršu kapu kopēja Edīte Vīndedze par invalīdi kļuvusi pirms pāris gadiem smaga darba rezultātā. Viņa 26 gadus bija kravas automašīnas vadītāja, iemantojusi autovadītājiem raksturīgo slimību — muguras sāpes, nu viņai pamazām sāk “neklausīt” arī kājas.
— Liktenis man dāvājis skopu laimīti. Esmu atradene. Līdz mani adoptēja audžumāte no Bauskas rajona, dzīvoju Rīgas 3. bērnunamā. Cilvēki mani atrada 1950. gada 2. janvārī Rīgā uz soliņa,— stāsta Edītes kundze.
Kļuvusi par autovadītāju, darbs smags un grūts. Skatoties uz mazo sievieti, nevarēju iedomāties, kā viņas kājas sasniedza auto pedāļus. Ģimenes dzīvē viņai arī pietrūcis laimes, no vīra šķīrusies, izaudzināts dēls, nu ir arī mazdēliņš, bet dēla ģimene dzīvo tālu, un Edīte jūtas ļoti vientuļa.
Iršos labi cilvēki
Lai arī savas ģimenes Edītes kundzei Iršos nav, viņa uzskata, ka te ir daudz labu cilvēku. Vienmēr atklāti var parunāties ar pašvaldības darbiniekiem, bet vecajā “Doktorātā”, kur Edīte dzīvo, viņai esot vislabākā kaimiņiene pasaulē — pensionētā skolotāja Herta Tene.
Kad sirdi māc grūtums, Edīte ņem adīkli vai tamboradatu, un tad top kāds rokdarbs. Kaimiņiene no savas zemes piešķīrusi viņai dažas vadziņas, tur izaug kāds zaļumiņš, vēsā laikā var parušināties pa zemi. Karstumu Edītes kundze necieš, tāpēc kapos viņa ir jau agrā gaismiņā, bet ap brokastlaiku jau iet mājās. Strādāt var arī pievakarēs.
Vientuļniece
— Pēc dabas esmu vientuļniece, varbūt tāpēc arī man patīk strādāt kapsētā, kurā valda klusums un miers. Tā ir vieta, kur rimušas visas kaislības, izdegušas jūtas, izsāpējušas mīlestības, un iestājies mūžīgais klusums. Kad pastrādāju un paraugos, kas padarīts, sevī domāju — varētu vairāk, bet slimība neļauj. Kājas sāk arvien vairāk pagurt.
Par šo darbu tomēr esmu ļoti pateicīga padomei, jo jūtos cilvēkiem vajadzīga. Lai ar pūlēm, tomēr pa gabaliņam vien kapu apkārtni sakopju. Man par to prieks, ka atbraucēji saka — Iršos kārtīga kapsēta, — gandarīta Edītes kundze.
Atgriežas dzīvē
Par iršēnieti Sarmīti Krasovsku, kura nu strādā zemnieku saimniecības “Zemītes” kafejnīcā, var teikt, ka viņa sākusi savu otro dzīvi.
Invaliditāti Sarmīte ieguva 2000. gada pavasarī pēc ļoti smagas autoavārijas. Bijusi kontūzija, galvas trauma, vēl tagad ķermeņa viena puse ir mazkustīgāka. Pēc avārijas nedēļu bijusi komā, pēc nelielas atlabšanas sievietē pamodās dzīvotgriba, un tad jau ārstēšanās kļuva labāka. Masieris Didzis Bērziņš ar Sarmītes nekustīgo ķermeni izdarījis brīnumu — atkal devis tam kustēšanās spēju.
Kāpēc tāds pārbaudījums…
Pēc šīs nelaimes Sarmītes kundzi drīz vien sagaidīja visbriesmīgākā traģēdija, kāda vien mātei var būt — viņa zaudēja dēlu, kuram bija tikai 16 gadu. Tad viņai likās, ka nu gan dzīvei vairs nav jēgas. Īpaši skumjos brīžos vēl atcerējās pirms daudziem gadiem zaudēto vīru, un tad radās arī jautājums — kāpēc Dievs mani tā pārbauda…
Atgūt vēlmi dzīvot Sarmītei palīdzējušas meitas, īpaši jaunākā — Vivita, kura mātei ik dienu sagādājusi kādu pārsteigumu, tā kliedējot ne tikai fiziskās, bet arī dvēseles sāpēs.
— Tas nav izstāstāms, kā sāp dvēsele… Kā moka apziņa, ka vari kļūt citiem par nastu, ka šajā pasaulē zudušas krāsas un laimi nekad vairs nesajust, — asarām acīs atceras Sarmītes kundze.
Dienas atkal ir gaišas
Slimība pamazām atkāpusies, un Sarmītei radusies interese par dzīvi. Viņa pēc profesijas ir kulināre, kurai īpaši padodas kūku cepšana. Atgriešanās dzīvē sākas tieši ar kulināriju, jo uzņēmēja Iveta Hveckoviča viņu uzaicināja strādāt savā kafejnīcā.
— Sarmītes tortes savulaik iecienījuši visi iršēnieši, kuri kaut reizi tās pagaršojuši. Mēs te visi spriedām, ka tādu talantu nevar laist postā, gan slimība atkāpsies, viņa atkal strādās sev piemērotu darbu. Patlaban Sarmīte palīdz visu, kas darāms virtuvē. Fiziski viņai tas nenākas viegli, jo veselība vēl ne tuvu nav tāda, kāda būtu vajadzīga. Tomēr viņas dzīvotprieks atgriežas, un par to viss mūsu kolektīvs ir gandarīts, — saka Ivetas kundze.
Par invalīdi kļūst jaunības plaukumā
Koknesiete Silvija Červjakova strādā Aināra Utāna būvmateriālu veikalā “Gamma”. Tiklīdz uzzinājusi, ka bezdarbniekiem invalīdiem ir iespēja strādāt ar valsts atbalstu, pati vērusies pie Utāna kunga, un viņš piekritis ņemt par pārdevējas mācekli.
Silvija par invalīdi kļuvusi drausmīgas traģēdijas rezultātā — kad viņai bija 18 gadu un gaidīja bērnu, kāds neprātis nošāva viņas vīru un arī Silvijai iešāva mugurā. Puisīti viņa zaudēja, bet pati kļuva par invalīdi — paralīze, ratiņkrēsls…
— Toreiz, padomju laikā, medicīna, lai arī bija bez maksas, darīja brīnumus. Pēc pusgada es jau varēju piecelties. Ja tāda nelaime notiktu šodien, man nebūtu ko maksāt ne par operāciju, ne ārstēšanu, — teic Silvijas kundze.
Jādzīvo
Viņa apprecējusies otrreiz, un ģimenē bijuši trīs dēli. Jā, bijuši, jo viens no viņiem 17 gadu vecumā aizgāja mūžībā pēc grūtas slimības.
Klausoties šajā skumjajā stāstā, nevar valdīt asaras. Tās līst gan par Silvijas kundzes traģisko dzīvi, gan par viņas spēku būt stiprākai par visām nelaimēm, izturēt un gādāt par ģimeni. Kaut mugura sāp, Silvijas kundze pārvietojas arī ar vieglo auto, kuru pati vada. Viņai un vīram ir tālejoši plāni par abu dēlu izglītošanu, un Silvijas kundze negrib palikt malā, bet visu dara tāpat kā veselie un stiprie…
— Esmu pateicīga savam darba devējam un pārdevējām Svetlanai Rušmanei un Mārītei Stilbai, kuras mani pieņēma kolektīvā un pacietīgi māca visu, kas jāprot labai pārdevējai. Zinu, ka viņu uzticēšanos un laba vēlējumus nekad neaizmirsīšu, — atzīstas Silvijas kundze.
Apdrošināšanas aģente ar stāžu
Koknesiete Biruta Baloga ir redzes invalīde kopš 1997. gada. Pati gan uzskata, ka slikta redze viņas ģimenē pārmantota no paaudzes uz paaudzi.
Birutas kundze par apdrošināšanas aģenti nostrādājusi 26 gadus, tad kļuvusi bezdarbniece. Tagad ar prieku atsākusi darbu apdrošināšanas akciju sabiedrībā “Baltikums”, kur šīs sabiedrības Aizkraukles nodaļas vadītājas pienākumu izpildītājai Sarmītei Sarcevičai par Birutas kundzi ir tikai cildinošas atsauksmes.
— Biruta pieder pie tām aģentēm, kura, ja klients viņai parāda durvis, prot pie viņa iekļūt atpakaļ pa logu. Tāpēc apdrošinātājas darbs viņai veicas, — atzīst Sarmītes kundze.
Aicinājumam vajadzētu paklausīt
Ilgus gadus strādājot, Birutas kundze iepazinusi dažādus cilvēkus — gan atsaucīgus, gan mūžam neapmierinātus. Saprotams, ja cilvēkam nav naudas, par kaut kāda īpašuma vai dzīvības apdrošināšanu nevar būt runa. Tomēr citādi ir ar darba devējiem, kuriem būtu jāapdrošina savi darbinieki.
Nupat Birutas kundze kādam uzņēmējam lūgusi apdrošināt darbiniekus, viņš atteicies. Likteņa ironija, bet pēc pāris dienām viens no viņiem gāja bojā…
Lai arī redzes problēmas nemazinās, Birutas kundze patlaban ir laimīga, ka var strādāt labi zināmu darbu.
Saldumi vairs negaršo
Skrīveriete Agnese Lisovska ir 2. grupas invalīde kopš dzimšanas, tomēr tas netraucē meitenei būt dzīvespriecīgai un censties arvien ko jaunu iemācīties. Viņai ir Alsviķu arodapmācības un rehabilitācijas centrā iegūts mājkalpotājas diploms. Kādu laiku bijusi bez darba, līdz šopavasar “Staburagā” izlasījusi par nodarbinātības dienesta aicinājumu invalīdiem bezdarbniekiem izmantot valsts piedāvāto iespēju strādāt.
— Ļoti nopriecājos, sazinājos ar “Meduslāča” īpašnieci Ingunu Kronbergu un lūdzu pieņemt mani darbā. Viņa mani uzklausīja un neiebilda. Kļuvu par konditores mācekli, veicu visus darbiņus, kurus man liek. Lai arī man ir kustību traucējumi, cenšos būt noderīga un vērīga. Darbs man patīk, bet saldumi vairs negaršo, — smejas Agnese.
Jābūt optimistam
Agnese ir optimiste. Uz darbu viņa brauc no Skrīveriem, bet saskarsme ar cilvēkiem gan autobusā, gan uz ielas viņai netraucē. Meitene pieradusi, ka veselie cilvēki ir dažādi — cits noskatās ar izbrīnu, dažs novēršas, vēl kāds izliekas, ka neko nemana…
— Lai man līdzīgi jaunieši nebaidās un lai paši meklē risinājumu, kā rast iespēju būt noderīgiem gan ģimenei, gan sabiedrībai. Slimībai pakļauties nedrīkst, citādi dzīvei zudīs jēga, — pārliecināta mazā optimiste — Auna zīmē dzimusī Agnese Lisovska.
***
Tā dzīvo daži no Aizkraukles rajonā esošajiem 1787 invalīdiem. Viņiem nu ir darbs un dzīve interesantāka. Tomēr vairumam slimo cilvēku jādzīvo vientulībā, jācieš sāpes, jācīnās par savu eksistenci. Pats skumjākais, ka viņiem ir ļoti mazas pensijas, taču par to nopietni jādomā valdībai.
***
Aizkraukles rajonā dzīvo 1787 invalīdi. Tajā skaitā:
Aizkraukles novadā — 403,
Jaunjelgavā — 135
Pļaviņās — 194
Aiviekstē — 36
Bebros — 52
Mazzalvē — 50
Pilskalnē — 19
Koknesē — 191
Kurmenē — 42
Neretā — 103
Secē — 47
Sērenē — 41
Skrīveros — 241
Staburagā — 20
Klintainē — 43
Sunākstē — 24
Vallē — 53
Vietalvā — 29
Iršos — 26
Zalvē —38
(Ziņas no pašvaldību sociālajiem dienestiem)
