Patlaban Latvijā apmeklētājiem atvērti 37 memoriālie muzeji. Lai kopīgi meklētu memoriālo muzeju vietu mūsdienu trauksmainajā, informācijas pārpilnajā laikmetā, memoriālo muzeju darbinieki jūlija beigās satikās radošajā nometnē.
Patlaban Latvijā apmeklētājiem atvērti 37 memoriālie muzeji. Lai kopīgi meklētu memoriālo muzeju vietu mūsdienu trauksmainajā, informācijas pārpilnajā laikmetā, memoriālo muzeju darbinieki jūlija beigās satikās radošajā nometnē.
Limbažu rajona Katvaru pagasta Bārdu dzimtas memoriālajā muzejā “Rumbiņos” kopā ar 28 muzeju darbiniekiem no dažādām Latvijas vietām nometnē piedalījās arī Muzeju valsts pārvaldes darbinieki un memoriālo muzeju cienītājs, žurnālists un publicists Ēriks Hānbergs.
Ik vietai savs likteņstāsts
A. Čaka memoriālā dzīvokļa darbinieces sadarbībā ar Muzeju valsts pārvaldi iesniedza projektu Kultūrkapitāla fondam un ieguva finansējumu radošajai nometnei.
“Rumbiņos” mūs sagaidīja Bārdu dzimtas memoriālā muzeja saimniece Aija Ēceniece. Viņa jau 10 gadu ar sirdsdegsmi rūpējas par “Rumbiņiem” — mājām, kurās dzimuši dzejnieki Fricis un Antons Bārdas. Te savas dzīves skaistākās vasaras pavadījusi Friča Bārdas sieva dzejniece Paulīna Bārda. Te ik pavasari ar klusi plaukstošām rokām sauli sveicina bērzi, par kuriem reiz rakstīja Fricis Bārda. Zaļā pļavmalā ir vecā pirtiņa, ik vietai te savs likteņstāsts. Muzejam ir arī etnogrāfiska ievirze, tā ekspozīcijās atrodami seni priekšmeti, kuri savulaik lietoti Bārdu dzimtas ikdienā.
Jābūt klātienes brīnumam
To, kādu mēs redzam memoriālo muzeju nākotnes vīziju, centās noskaidrot arī televīzijas raidījuma “Melns uz balta” veidotāji. Muzejam jācenšas saglabāt personības nozīmi, jārūpējas, lai muzeja vērtību pasniegšanas veids būtu laikam atbilstošs.
Vakarā, sildoties pie ugunskura, katrs muzeja darbinieks klāstīja savas problēmas. Pašvaldības par saviem līdzekļiem vien nevar muzejus attīstīt, tāpēc jāmācās rakstīt projektus. Par to, kā veidot radošos projektus, nākamajā dienā mums stāstīja Krišjāņa Barona muzeja direktore Rūta Kārkliņa. Rundāles pils pārvaldnieks Imants Lancmanis savā priekšlasījumā uzsvēra, ka memoriālajā muzejā jābūt klātienes brīnumam, lai, ieejot tajā, viss pārņemtu savā varā. Muzejam jādzīvo sava dzīve, kā tas ir “Rumbiņos”, kur, šķiet, tikko pa vītolu gatvi gājis Antons Bārda.
Veidojas privātie muzeji
Par rakstnieku piemiņas vietu saglabāšanu savu attieksmi izteica arī Ēriks Hānbergs. Ar viņam raksturīgo humoru viņš atklāja, ka viens no viņa paziņām, uzzinot par Hānberga vēlmi būt kopā ar muzeju ļaudīm radošajā nometnē, teicis: “Tur jau tās muzeju tantes tikai žēlosies.” Pats Hānberga kungs gan domā savādāk, viņš patiesi ciena muzeja darbiniekus un zina, ka viņi ir radoši, dzīvespriecīgi un garā jauni cilvēki. Apceļojot Latviju kopā ar saviem domubiedriem, tencinājumu meistars atklājis, ka veidojas jauna formācija — privāti muzeji. Tiem vēl nevar piedēvēt muzeja statusu, bet tajos cilvēki vāc un apkopo pagasta vēsturi vai ievērojamus notikumus.
Hānberga kungs grib izveidot karti, kurā katrā rajonā apzinātu rakstnieku atdusas vietas un arī tos, kuri par tām rūpējas.
Skan himna “Dzīvīte, dzīvīte…”
Annas dienas vakarā “Rumbiņu” pagalmā zem simtgadīgām kļavām vērojām vietējo pašdarbnieku koncertu. Aktieru Viļa Daudziņa un Arta Robežnieka sniegumā klausījāmies Aleksandra Čaka dzeju un dziesmas. Aktieris Rūdolfs Plēpis runāja Friča Bārdas dzeju. Likās, pats dzejnieks no sirmās mūžības mūs uzrunā.
Gaiši un smeldzīgi šajā vakarā skanēja “Rumbiņu” himna “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…”. Pusnaktī pie ugunskura vēl skanēja mūsu dziesmas.
Šķiroties no “Rumbiņiem”, atmiņā saglabāšu mākoņu atspīdumu ūdenī karstās pēcpusdienas saulē, rīta miglā ieskauto pirtiņu, veco koku šalkoņu. Arī vērtīgo pieredzi, ko guvu, tiekoties ar brīnišķīgajiem cilvēkiem, un apziņu, ka mēs darām svētīgu darbu, lai memoriālie muzeji Latvijā saglabātos.
