“Dzīvē esmu pārāk nopietns, bet tam neviens neticēs,” apgalvo pļaviņietis Dainis Strazdiņš, kurš savulaik bijis grupas “Pērkons” bundzinieks.
“Dzīvē esmu pārāk nopietns, bet tam neviens neticēs,” apgalvo pļaviņietis Dainis Strazdiņš, kurš savulaik bijis grupas “Pērkons” bundzinieks. Šodien viņš svin 50 gadu jubileju.
Daiņa Strazdiņa dzīve jau kopš bērnības vairāk vai mazāk bijusi saistīta ar mūziku. Viņš mācījies Pļaviņu mūzikas skolas klavierspēles klasē, pēc tam arī Liepājas mūzikas skolā. To gan nav pabeidzis. “Agri sāku strādāt, vadīju vokālo ansambli Pļaviņu kultūras namā,” atceras Dainis.
Atmiņās neatgriežas
Par pagātni viņš gan runā nelabprāt. “Kas ir atmiņas? Ko tās mums dod? No savas pieredzes taču tāpat nemācāmies,” spriež Dainis Strazdiņš. “Pirms tam bija daudzi lieli piedzīvojumi — dienests armijā, kultūras namu vadīšana Pļaviņās un Aizkrauklē, Pļaviņu domes deputāta pienākumi, muzicēšana ansambļos “Pērkons” un “Tip — top”. Secību un gadaskaitļus necenšos atcerēties. Uz mani attiecas tikai tagadne. Es nedzīvoju atmiņās.”
Šāds uzskats mani pārsteidz un ieinteresē. Saprotu — Dainis dzīvi uztver diezgan filozofiski. Savu nostāju viņš paskaidro ar piemēru: “Pie upes divus mūkus uzrunā sieviete, lūdzot, lai pārnes pāri upei. Viens mūks paņem sievieti uz rokām un pārnes. Abi turpina ceļu, bet pēc brīža otrs ierunājas: “Kā tad tā — mēs taču nedrīkstam pieskarties sievietei?”. Pirmais iebilst: “Es viņu upes otrā krastā noliku zemē, bet tu viņu domās nes aizvien.”
Iepatīkas Kulakovam
Kāda ir Daiņa tagadne? Viņš ir SIA “Mežezers” saimniecības daļas vadītājs. Divu jau pieaugušu dēlu — Renāra un Jāņa — tēvs. “Dēli mūzikai nav pievērsušies, kaut varu teikt droši — viņi ir talantīgi,” saka Dainis.
Kaut gan Dainis iebilst, vārdu pa vārdam tomēr atgriežamies arī pagātnē. Tajā pašā, kurā, manuprāt, bijis tik daudz interesanta. Arī “Pērkona” laiks — apmēram astoņus gadus Dainis bijis šīs grupas bundzinieks. “Pie grupas vadītāja Jura Kulakova savulaik mani aizveda vecākais brālis,” stāsta Dainis. “Viņš noklausījās manu sniegumu. Nezināmu iemeslu dēļ Kulakovam iepatikos, un tā es tur paliku.
Kādu laiku “Pērkonam” bija aizliegts muzicēt, un es spēlēju arī grupā “Tip — top”. Kopā ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu sniedzām koncertus daudzās zemēs un pilsētās — Krievijā, Moldovā, Petrozavodskā, Jaltā, Sočos, Sevastopolē un citur.”
Fagots “krīt uz nerviem”
Klavieres un bungas nav vienīgais mūzikas instruments, kurš Daiņa rokās skan. Kādu brīdi viņš spēlējis arī fagotu. “Man tas nepatika, pat “krita uz nerviem”,” piebilst viņš. “Jebkuru mūzikas instrumentu var apgūt, vajag tikai gribēt.
Ja neesi populārs, ar mūziku naudu nevar nopelnīt — tā tas bija agrāk, un tā ir arī tagad. Mūzika ir mans vaļasprieks. Es to neakcentēju un daru kaut ko arī papildus. Nevaru teikt, ka pārlieku aizraujos ar darbu vai ar mūziku un ka bez tā nevarētu dzīvot. Nevarētu iztikt bez naudas.”
Singls brāļasievai
Dainis atzīst, ka arī viņa tagadne ir piedzīvojums, tikai mazāks. Arī tas, ka Dainis aizvien raksta mūziku. “Uznācis radošs pacēlums, vēlēšanās rakstīt,” stāsta viņš. “Dziesmu pietiktu sava diska izdošanai, bet to nav tik viegli izdarīt. Ceru, ka rudenī tas iznāks, diskam dziesmas iedziedās brāļasieva Elita Strazdiņa.
Vienu no Daiņa komponētajām un Elitas dziedātajām dziesmām — “Šis stāsts” — atskaņo arī radio. Singla ierakstīšanu materiāli atbalstīja pļaviņietis Jānis Kalējs, aranžējumu veidoja pazīstamais mūziķis Gints Stankevičs.
* * *
Tā viena cilvēka dzīvē mijas daudzas lietas, kuras jāmāk savienot, sakārtot. Reizēm pēc padarītā sāc rēķināt arī savus gadus. “Zinu, ka man ir piecdesmit. Vai tā arī jūtos? Tikai dažkārt, bet esmu pieņēmis šo faktu,” smej Dainis.
