Rolandam Ivanovam profesijas izvēle pēc vidusskolas beigšanas lielas problēmas nesagādāja.
Rolandam Ivanovam profesijas izvēle pēc vidusskolas beigšanas lielas problēmas nesagādāja. Viņš vēlējās kļūt par juristu vai iet mātes pēdās — būt ārsts. Jaunietis apdomāja visus “par” un “pret” un izvēlējās medicīnu, jo saprata, ka, būdams labs ārsts, cilvēkiem var būt noderīgāks. Nupat Rolands Ivanovs pēc 5. kursa beigšanas obligātajā valsts praksē strādāja Aizkraukles slimnīcā.
Lēmumu pieņem pats
— Profesiju izvēlējāties pats vai tomēr mātes ārstes darba ikdiena bija izšķirošā?
— Galīgo lēmumu pieņēmu pats un jau vidusskolas 11. klasē sāku pamatīgāk apgūt tos mācību priekšmetus, kuri medicīnas studijās nepieciešami. Tomēr izvēli noteica vide, kurā augu kopš bērnības — Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļa. Māte šajā nodaļā bija bērnu ārste un bieži ņēma mani līdzi uz slimnīcu.
Vissarežģītākā būtne ir cilvēks
— Redzot slimus bērnus, jau toreiz apņēmāties viņiem palīdzēt?
— Lai gan biju mazs puika, tieši tajā laikā manī radās interese par sarežģīto cilvēka organismu. Līdzīgi kā par ļoti komplicētu mehānismu, kura izpēte varētu būt interesanta un ilgt daudzus gadus, varbūt pat visu mūžu. Es ātri sapratu, ka medicīna ir joma, kura cilvēka organismu var labvēlīgi ietekmēt, ārstējot slimības un palīdzot atgūt veselību.
— Māte droši vien jums skaidroja, kāpēc viņi saslimuši?
— Jā, tā daļēji bija arī iebiedēšana un audzināšana ar piemēriem no dzīves — kā var saslimt, ja neklausa vecākus. Es tomēr nebiju īpaši piesardzīgs un savu reizi pagrēkoju. Rezultātā arī saslimu, bet nekāds vārgulis tomēr nebiju. Izvēlas augstskolu ar senākām tradīcijām
— Augstskolā iestājāties bez problēmām?
— Dokumentus iesniedzu abās augstskolās, kurās māca medicīnu. Abās mani arī uzņēma, bet izvēlējos Rīgas Stradiņa universitāti kā augstskolu ar senākām tradīcijām. Man jau toreiz likās, ka tajā ir vislabākie pasniedzēji, un es neesmu kļūdījies, savu izvēli nenožēloju. Mācos budžeta grupā, materiāli man palīdz arī ģimene.
— Ir kāds ārsts, kuram jūs vēlētos līdzināties?
— Ideālu ārstu, tāpat kā cilvēku, nav, tāpēc par vienu personību nevaru runāt. Mācoties no profesoriem, cenšos gūt to, kas man viņos patīk. Piemēram, profesors Ilmārs Lazovskis izceļas ar savām fantastiskajām idejām, komunikabilitāti, viņam ir laba humora izjūta un tikpat apbrīnojamas zināšanas medicīnā.
Pirmais bauslis — līdzcietība
— Kādam, jūsuprāt, jābūt labam ārstam?
— Jāspēj iejusties otrā cilvēkā, saprast viņu un izrādīt līdzcietību. Noteicošā tomēr ir līdzcietība. Aizverot slimnīcas durvis, labs ārsts turpina domāt par slimo pacientu, nevis sev pasaka — līdz rītam es par to neko nevēlos zināt…
Līdzcietība ir attieksme pret cilvēku kopumā, nevis tikai pret kādu slimu orgānu. Ārstam cilvēks jāiepazīst kā sociāli psiholoģiska būtne, jo daudzas slimības ir saistītas gan ar sociālo vidi, gan ar iedzimtību un neveselīgiem dzīves apstākļiem.
Aizkrauklē pat sienas palīdz
— Kāpēc obligāto praksi pēc 5. kursa izvēlējāties tieši Aizkraukles slimnīcā?
— Augstskolā praksē mums iesaka doties tālāk no Rīgas, uz lauku slimnīcām. Valda uzskats, ka šajās slimnīcās ārsti pret studentiem ir atsaucīgāki, tāpēc ir vairāk iespēju praksē apgūt visu, kas mācīts.
Strādāt Aizkrauklē gribēju arī es pats, jo te man katrs stūrītis labi zināms. Pazīstu vidi un ārstus, te arī dzīvoju.
— Varbūt pēc studijām plānojat Aizkrauklē arī strādāt?
— Patlaban tas vēl nav mans mērķis, bet varētu būt viens no variantiem. Uzskatu, ka Aizkraukles slimnīca ir perspektīva, tajā ir progresīvi domājoši ārsti, labi speciālisti, un arī darba apstākļi te kļūst arvien labāki.
Lielā pilsētā tomēr vieglāk strādāt, jo tur slimnīcas labāk apgādātas ar dažādu aparatūru.
Tuvāka psihoterapija
— Vai esat izlēmis, kurā medicīnas nozarē pēc studijām strādāsiet?
— Galīgi izlemšu vēlāk. Tuvāka ir psihoterapija, psihoanalīze, psihiatrija. Tomēr Aizkrauklē pavadītais laiks terapijas, ķirurģijas un ginekoloģijas nodaļā bija ļoti interesants. Te es iepazinu ārsta praktisko darbu, jo augstskolā apguvu tikai teoriju.
Ar diplomu vien par maz
— Cik ilgi jums vēl jāmācās?
— Tagad būs pēdējais — 6. kurss. Saņemšu diplomu, un tad jau sāksies specializācija triju līdz sešu gadu laikā. Ja mācīšos psihoterapiju, tad būs vēl trīs gadi.
— Kāds notikums studiju laikā jūs īpaši iepriecināja?
— Tas, ka mani Medicīnas fakultātē ievēlēja par studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētāju.
Paliks Latvijā
— Par savu privātpraksi neesat domājis?
— To vēl grūti paredzēt. Zinu tikai vienu — palikšu Latvijā. Ja būs iespēja, varbūt ārzemēs papildināšu zināšanas, bet dzīvot tur nekad nedomāju.
— Vai valodas zināt labi?
— Angļu valodu protu labi, vāciski saprotu mazāk, nedaudz zinu arī franču valodu, krieviski runāju brīvi.
Patiesība jāzina
— Slimniekam, jūsuprāt, jāsaka patiesība arī tad, ja viņam dzīvot atlicis pavisam maz?
— Katram cilvēkam ir tiesības zināt patiesību par savu veselību. Arī tad, ja saslimšana ir smaga. Ja pacients uzskata, ka rūgto patiesību labāk nezināt, tā ir viņa aizsargreakcija. Manuprāt, nesakot taisnību, ārsts pārkāpj savas kompetences robežu. Patiesība jāzina paša pacienta interesēs.
Labi dzīvot vajag katram
— Kādam, jūsuprāt, jābūt ārsta atalgojumam, lai viņš pie operācijas nedomātu par nenomaksātiem rēķiniem?
— Katram ir savas prasības. Man šobrīd pieņemama alga būtu ap 300 latu. Labi dzīves apstākļi vajadzīgi jebkuram cilvēkam, ārsti nav izņēmums. Man galvenais dzīvē nav smalka villa ar baseinu, bet sirdij tuvs darbs, draugi, ģimene.
— Esat domājis par ģimeni?
— Vēl ne. To darīšu pēc studijām, kad būs pamats zem kājām.
— Vai jūs gribētu, lai arī sieva būtu mediķe?
— Man būtībā vienalga, kāda viņai profesija. Tas nav kritērijs laimīgai laulības dzīvei, bet gan mīlestība.
Spēj piedot
— Vai cilvēkus viņu vājību dēļ nosodāt?
— Lai kā pašam negribētos, kļūstu arvien lielāks maksimālists. Tomēr esmu diezgan pragmatisks. Nevēlos nosodīt cilvēkus, ja viņi pieļauj muļķības, nepadomājot par sekām. Tā ir katra paša dzīve, un man nav tiesību tajā jaukties. Tomēr kā ārsts nedrīkstu palikt vienaldzīgs, ja kāds netikums kaitē pacienta veselībai. Tad man ar viņu tomēr jārunā.
Man cilvēkos nepatīk iedomība un augstprātība. Patīk cilvēki, kuri spēj sevi novērtēt un atzīt arī kļūdas, mācīties no tām.
— Jums pašam arī nācies atzīt savas kļūdas?
— Protams. Sīkas kļūdiņas var gadīties vai ik dienu, bet par lielākām jāpadomā ilgāk. Es cenšos tās atzīt. Varu piedot arī tiem cilvēkiem, kuri bijuši netaisnīgi pret mani.
Patīk elektroniskā mūzika
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir mūzika. Kāda patīk vislabāk?
— Elektroniskā mūzika. To atpūšoties klausos gandrīz katru dienu. Mūzika atjauno spēkus, palīdz “atslēgties” no ikdienas trokšņa un drūzmas. Klausoties mūziku, sevī atkal visi sakārtoju un nomierinos.
***
Vārds, uzvārds: Rolands Ivanovs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1980. gada
16. maijs, Aizkraukle.
Izglītība: nepabeigta augstākā. Studē Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, beidzis 5. kursu.
Ģimene: neprecējies. Māte Maiga — ģimenes ārste.
Vaļasprieks: mūzika, sports, grāmatu lasīšana.
Horoskopa zīme: Vērsis.
Dzīves mērķis: godprātīgi ārstēt cilvēkus.
