Pārsteiguma pilnus brīžus piedzīvojis kāds leišmales puses saimnieks, ieraugot savu govi lielā ātrumā skrienam uz upi. Vai brūnaļa no karstuma aptrakusi?
Pārsteiguma pilnus brīžus piedzīvojis kāds leišmales puses saimnieks, ieraugot savu govi lielā ātrumā skrienam uz upi. Vai brūnaļa no karstuma aptrakusi?
Saimnieks, sauksim viņu par Jāni, dzīvo pašā leišmalē, no kaimiņvalsts viņa pļavas šķir tikai upe. Kādā pievakarē Jānis devies apraudzīt pļavā piesieto brūnaļu. Pamatīgi apjucis — piena devējas pļavā nebija, Jānis dzirdējis vienīgi skaļu maurošanu un krūmu brikšķēšanu.
Vīrs steidzies trokšņa virzienā. No pārsteiguma mute palikusi vaļā — govs ātri skrējusi gar upmalu un skaļi maurojusi. Kas noticis? Vai tiešām karstums gotiņai prātu sajaucis?
Patiesība izrādījās banāli vienkārša. Govi gar upmalu vilka lietuviešu garnadži. Viņi laivā pārpeldējuši valsts robežu, nozaguši govi un, pie laivas saitē piesējuši, mēģinājuši lopiņu pārvilkt pāri upei. Kad pamanījuši govs saimnieku, nobijušies, iedarbinājuši laivas motoru un mukuši. Diemžēl govi atsiet piemirsuši, un brūnaļa skrējusi pakaļ.
Kad Jānis uzkliedzis, leišu bāleliņi saiti pārgriezuši, un gotiņas skrējiens mitējies. Zagļi pārbraukuši upei un nozuduši tuvīnajā mežā.
— Interesanti, kā viņi govi dabūtu pāri upei? Vai uz ūdensslēpēm liktu? — kad nomierinājies, Jānis spēja pat pasmaidīt.
