Olimpiskais spēka mirdzums

Parīze jau otro reizi šovasar uzņēma sportistus no visas pasaules, kur nule kā beigušās paralimpiskās spēles. Latvija var gavilēt, jo mūsu sportisti no tām pārveda četras (!) olimpiskās medaļas — trīs zelta un vienu sudraba. Salīdzinot ar lielo Ķīnu, kas guva visvairāk godalgu, Latvija ir maza valsts, bet pat uz tā fona sasniegums ir ļoti, ļoti iespaidīgs, un varam lepoties ar saviem sportistiem. Ar godu un ovācijām viņi sagaidīti gan Rīgas lidostā, gan pie Brīvības pieminekļa. Latvija var gavilēt!

Es noteikti neesmu cilvēks, kurš seko līdzi visām sporta norisēm, bet atbalstu un priecājos par katra veikumu, īpaši tik augstā līmenī. Uz sportistu sniegumu paralimpiskajās spēlēs raugos citādāk — mazāk aizdomājos un dažkārt pat vispār nepievēršu uzmanību rezultātiem un rekordiem, bet vispirms redzu cilvēkus, kuri par spīti tik dažādām un smagām veselības problēmām spēj sasniegt ko tādu. Kad startēja Rihards Snikus, ar drebošu sirdi, šķiet, izjutu katru viņa kustību, lai tikai viņš nekļūdītos un būtu uzvara. Bija, un divas reizes! Arī šķēpmetējas Diānas Krūmiņas zelta startā redzēju galvenokārt spēcīgu sievieti, un visu laiku galvā bija doma — kā viņa to spēj?! Savukārt Aigaru Apini allaž esmu uzskatījusi par paralimpiskā sporta karali, un arī viņš noteikti bija pelnījis zeltu. Tomēr tāds ir sports, un kādam nākas piekāpties. Atzinību pelnījusi arī pārējā Latvijas komanda, jo katrs viņu starts ir sasniegums.

Salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem nav veselības problēmu, parasportistiem vajadzīgs daudzkārt lielāks spēks, neatlaidība, uzņēmība un cīņa, lai kaut ko sasniegtu. Pie esošajām īpašībām noteikti jāpieskaita vēl vairākas, lai tiktu līdz olimpiādei, bet iespējams kādam vai daudziem katra diena ir kā kāpšana Olimpa kalnā, lai paveiktu ikdienišķas un mums tik ierasta lietas. Zinot, cik smagi jātrenējas profesionālajiem sportistiem, parasportistiem tas varētu būt pat dubultā.

Aiz katra cilvēka ir savs stāsts, un šiem sportistiem tas nav tikai par smago darbu un treniņiem, bet arī par sāpēm, izmisumu, nereti bezcerību, kā arī spītību un neatlaidību nepadoties un sasniegt iecerēto. Nesen kādā intervijā Rihards Snikus, kuram veselības problēmas ir no dzimšanas, atzina, ka ikvienam ir savs liktenis, un viņš to ir pieņēmis. Likteņa līkloči gan viņam, gan citam laimīgi iegrozījās tā, ka līdzās bija cilvēki, kuri saskatīja, mudināja un iedrošināja uzdrīkstēties, mēģināt un darīt. Tādas iespējas šķiet ir visiem, bet ne visi tās izmanto, un mums jau arī katram ir scenārijs, ko otrs varētu darīt vienā vai otrā situācijā. Tikai to, kā tas patiesībā ir, zina tas, kurš nogājis ceļu otra kurpēs. Kad kārtējo reizi gribas pačīkstēt, cik grūti ir paveikt to vai citu, prātā nāk mūsu paralimpieši, kuru medaļas dod spēka mirdzumu mums visiem.