Latviešu valodas vārdnīcā teikts, ka kalējs ir amatnieks, kurš metālu apstrādā kaļot.
Latviešu valodas vārdnīcā teikts, ka kalējs ir amatnieks, kurš metālu apstrādā kaļot. Ar āmuru dauzot nokaitētu dzelzi, spēcīgais vīrs no bezveidīga metāla kluča spēj izveidot pakavu vai krāsns kruķi, naglas, eņģes, var izkalt arī mākslinieciskas lietas. Izveidot jebko, kas ir no metāla — tāda ir laba kalēja prasme.
Folkloras tēls, bez kura neiztika
Kalējam latviešu sadzīvē bijusi liela nozīme, viņš bija cilvēks, pie kura vērsās dažādās situācijās — zirgus “apaujot”, ratus remontējot, dažādus metāla priekšmetus kaļot. Visbiežāk kalēja zināšanas bija vajadzīgas tieši zirgu apkalšanā un cirvja — svarīgākā darbarīka — izkalšanā. Bez kalēja pakalpojumiem nevarēja iztikt neviens saimnieks.
Šim amatniekam būtiska loma atvēlēta arī latviešu tautas folklorā, viņu apdzied tautasdziesmās, piemin ticējumos. Par kalēju stāsta daudzas latviešu tautas pasakas, kurās kalējs attēlots kā labais, gaišais tēls.
Diemžēl šodien kalējus gandrīz vai ar uguni jāmeklē. Kādreiz tik pieprasītais arods mūsdienu modernizētajā sabiedrībā nav vajadzīgs, jo zirgu vietā ir traktori, bet cirvji nopērkami veikalā. Kalējus var teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Vismaz Aizkraukles rajonā šo amatnieku ir gaužām maz.
Paliek vien atmiņas
Savulaik kalēju Aizkraukles rajonā, tāpat kā citviet Latvijā, netrūka. Katra kolhoza mehāniskajās darbnīcās bija kalējs, daudzviet pat vairāki.
Atminos bērnībā vērojam kalēja darbu Jaunjelgavas MRS. Lielā smēdē pie liesmojošas kurtuves darbojās melnīgsnējs vīrs, kuram ogļu putekļi bija tā ieēdušies ādā, ka izskats pat brīvdienās neviļus atgādināja, kādu arodu viņš pārstāv. Vīra roku tvertās knaiblēs kā degoša čūska locījās metāla stienis un, pakļaujoties smagā vesera sitieniem, tapa dažādas detaļas smagajai meža tehnikai.
Vēl pirms gadiem desmit netālu no Jaunjelgavas dzīvoja un strādāja arī metālkalēji. Viņu darbs bija māksliniecisks — dekoratīvi metāla uzraksti, kamīnpiederumi, svečturi un citas neikdienišķas krāšņumlietas.
Taču šodien, meklējot kalējus, biju spiests konstatēt, ka likvidētas agrāko gadu smēdes, nav māksliniecisko metālkalēju darbnīcu. Jaunjelgavā smēdes vietā ierīkota privātfirmas darbnīca, bet metālkalēji pārcēlušies uz dzīvi Rīgā. Pat kādā firmā, kura Aizkrauklē tieši izgatavo un pārdod metālizstrādājumus, kalēja nav.
Kalējs strādā muzejā
Kur palikuši visi rajona kalēji? Diemžēl nekas nav mūžīgs. Meklējot Aizkraukles rajona kalējus, ļoti bieži saņēmām atbildi: “Bija, bet vairs nav, miris.” Tāda nu ir dzīve — vecie vīri nomirst, jaunu kalēju viņu vietā nav. Jo nav arī skolas, kur kalēja arodu apgūt.
Šur tur gan atradām bijušos kalējus, nu jau sirmus vīrus. Taču viņi savā amatā vairs nestrādā, bet bauda pelnīto atpūtu.
Kalējus sastapām muzejos. Ne gluži kā eksponātus, taču tuvu tam. Kalēji muzejos strādā, apmeklētājiem rādot senā amata prasmi. Piemēram, Latvijas Brīvdabas muzejā Rīgā kalēju var sastapt lauku sētas smēdē. Viņš kaldina dažādus sīkumus, kurus kā suvenīrus var nopirkt muzeja apmeklētāji. Arī Turaidā tūristus priecē kalējs, piedāvājot izkalt suvenīru monētas. Tāpat kalējs darbojas arī Ventspilī.
Kokneses pilsdrupu īpašais vīrs
Suvenīrmonētu kalējs ir arīdzan Koknesē. Gandrīz katru dienu viņu var sastapt Kokneses pilsdrupās, un kalēja vārds ir Jānis Bajinskis. Viņš gan nav īsts kalējs un zirgam pakavus vai saimniekam cirvjus nekaļ, bet strādā par kasieri pilsdrupās. Lai tūristiem interesantāk, jau divus gadus viņš pēc apmeklētāju lūguma biļešu vietā rokās ņem nelielu kaltuvi un pēc pāris neliela āmura vēzieniem top suvenīrmonētas ar senās Kokneses pilsētas — Hanzas savienības dalībvalsts — ģerboni.
Monētas par samaksu var izkalt arī paši pilsdrupu apmeklētāji, jo process ir ļoti vienkāršs un ne tuvu neatgādina īsta kalēja darbu ar smēdi, kvēlojošām oglēm un smagiem āmuriem.
Harkovas skolas māceklis
Īstu kalēju, atbilstošu priekšstatam par šo amatu, sastapām firmā “Nelss” Aizkrauklē. Ogļu putekļiem apkvēpis, pie karstās kurtuves Vasīlijs Kubraks no metāla kaļ visu — instrumentus, stieples, naglas un tapas. Ja vajag, Vasīlijs Kubraks izkals svečturus vai kamīnlietas, jo, ilgus gadus strādājot, apguvis arī māksliniecisko metālkalšanu.
— Par kalēju strādāju kopš 1972. gada, kad ierados Aizkrauklē, — stāsta Vasīlijs Kubraks. — Strādāju darbnīcās tagadējā “Nelsa” teritorijā, tad PMK, vēlāk arī VEF smēdē. No VEF devos pensijā, bet ilgi mājās nebiju — kalēju vajadzēja “Nelsā”, un tā jau desmito gadu esmu te.
Vasīlijs Kubraks mācījies arodskolā Harkovā, apgūstot tieši kalēja profesiju. Divos gados iemācīts daudz, vēl vairāk Vasīlijs Kubraks kalšanas prasmi pieslīpējis, diendienā cilājot smago āmuru. Iemācījies tik labi, ka viņa fotogrāfija vienmēr bijusi goda plāksnē.
— Divos mācību gados var apgūt kalēja amata pamatzināšanas, bet īstā pieredze nāk ar gadiem, strādājot, — saka Vasīlijs Kubraks. — Tieši smēdē tu saproti, kā pareizi jākaļ, kā metāls jāloka.
Metāls viņa rokās atdzīvojas
To, kā jāloka un jākaļ metāls, Vasīlijs Kubraks zina un prot ļoti labi. Var pat teikt, ka metāls viņa rokās atdzīvojas.
— Savā mūžā esmu tik daudz metāla pārkalis, ka diezin vai kāds spētu saskaitīt, — saka Vasīlijs Kubraks. — Noteikti sanāktu ļoti daudz tonnu. Savām rokām esmu iztaustījis daudz dažādu metālu, jau paskatoties vien zinu, kas no kura metāla gabala iznāks, bet kuru labāk izmantot citiem mērķiem.
Vasīlijs Kubraks savā amatā tā “piešāvis roku”, ka kolēģiem pat nevajag teikt, kas jādara. Kalējs tikai paskatās un redz, ko no viņa grib.
— Atnes man cilvēks kādu detaļu un stāsta, kur tā bijusi, kas jāpārkaļ, — teic Vasīlijs Kubraks. — Bet man nevajag stāstīt, es uzreiz redzu, kas un kā jādara. Tā ir darba pieredze.
Izvēle nejauša, bet laba
Kādēļ Vasīlijs Kubraks kļuva par kalēju? Viņš saka — pavisam nejauši.
— Dzīvoju nelielā lauku ciematā un tolaik bija vienalga, kur mācīties. Galvenais, lai būtu profesija, — stāsta kalējs. — Devos uz Harkovas skolu un tā sanāca, ka biju viens no pēdējiem dokumentu iesniedzējiem. Brīvas vietas bija palikušas tikai kalēju grupā, tā mācījos šo amatu.
Vasīlijs Kubraks toreizējo nejaušību ne reizi nav nožēlojis. Kaut darbs ir smags, viņš to dara ar prieku. Vasīlijs Kubraks arī pārliecināts, ka bez kalēja šodien neiztikt.
— Par kalējiem var teikt, ka viņi nav vajadzīgi, ka veikalā visu var nopirkt, tomēr patiesībā bez kalēja iztikt nevar, — stāsta Vasīlijs Kubraks. — Man jau septiņdesmitais gads, bet joprojām esmu darbā, mana prasme ir vajadzīga. Protams, agrāk kalējs bija vēl vajadzīgāks, jo viņš bija vienīgais cilvēks, kurš kolhozā tehniku laboja vai zirgus apkala. Taču arī šodien bez mums neiztiek. Tiklīdz kaut kas salūst, uzreiz meklē mani.
Kaitē veselībai
Kalēja darbs ir diezgan smags — nav joka lieta diendienā strādāt ar nokaitētu dzelzi. Turklāt, dedzinot ogles, rodas izgarojumi, un Vasīlijs Kubraks jūt, ka par labu veselībai tie nav.
— Zinu, ka kaitēju pats savai veselībai, tik ilgus gadus strādājot, tomēr man šis darbs patīk, — saka “Nelsa” kalējs. — Pie tam smēde ir nedaudz modernizēta, gaisu tai padod elektromotors. Tādējādi putekļu un izgarojumu ir mazāk, nekā rokas plēšas pūšot.
Arī āmurs nav kā agrākos laikos — liels un smags. Šodienas kalējs strādā ar mazākiem instrumentiem, bet lielā sitamāmura vietā darbojas pneimatiskā iekārta. Nav arī palīga kalējam, kā tas bija agrākajos laikos.
Galvenais — lakta un āmurs
— Pneimatiskā iekārta man palīga vietā, — smej Vasīlijs Kubraks. — Ar to varu izliekt, pārcirst, sapresēt metālu bez lielām pūlēm.
Tomēr galvenie instrumenti kalējam palikuši nemainīgi gadu simteņiem. Tie ir lakta un rokas āmurs. Vasīlija Kubraka darbvietā šie pamatinstrumeti gan šķiet vairāk piedienīgi muzeja ekspozīcijai.
— Lakta tikai izskatās nepievilcīga, bet īstenībā tā ir labu labais instruments, — savus darbarīkus liela Vasīlijs Kubraks. — Bez tās es būtu kā bez rokām!
Tomēr smēdes iekārtojums ir sens. Arī pneimatiskā iekārta saglabājusies vēl no padomju laikiem. Vai tiešām kalējam nav modernāku instrumentu?
— Varbūt, ka tādi nopērkami, nezinu. Man nevajag. Es te katru knaibli, katru āmuru pārzinu. Pneimatiskajai iekārtai, var teikt, pat elpu jūtu, kad tā darbojas. Nē, man citus instrumentus nevajag, — tā Vasīlijs Kubraks.
Brīvajā laikā jūtas mākslinieks
Vasīlijs Kubraks prot kalt ne tikai detaļas tehnikai vai instrumentus. Ja gadās brīvāks brīdis, kalējs labprāt pievēršas mākslinieciskajiem metālkalumiem.
— Nule izgatavoju kapu sveču mājiņas un metāla krustu. Darbs diezgan smalks, piņķerīgs, tomēr man patīk, — stāsta Vasīlijs Kubraks. — Jūtu, ka cilvēkiem tas vajadzīgs. Esmu gandarīts, ka viņi ar manu veikumu ir apmierināti.
Kalējs arī teic, ka gribētu ar metālkalumiem nodarboties iespējami bieži. Kad reiz tiešām dosies atpūtā, mākslinieciskajai darbībai pievērsīs lielāku uzmanību.
Sakāmvārds piepildās
Mēdz teikt: “Katrs pats savas laimes kalējs!”. Vai kalēji tam piekrīt? “Nelsa” kalējs teic “jā”.
— Par kalēju kļuvu nejauši, un dzīvē man šī profesija lieti noderējusi. Tā palīdzējusi man visos laikos, vienmēr esmu bijis cilvēkiem vajadzīgs, — saka Vasīlijs Kubraks. — Tā ir laime — būt vajadzīgam!
Zirgu apkaļ slepus
Ar kalšanu amatiera līmenī nodarbojas vietalvietis Juris Zalāns. Viņš strādā par autovadītāju, bet savā saimniecībā audzē zirgus. Kalšanas prasmi apguvis, lai rumakus varētu pats “apaut”.
— Visu laiku esmu saistīts ar zirgiem. Mamma bija zirgkope kolhozā, tēvs mācēja zirgus apkalt. No viņa noskatījos, kā to dara, un nolēmu pats pamēģināt, — stāsta Juris Zalāns. — Pirmo zirgu ar brāli krūmos slepus apkalām. Domājām, tēvs dusmosies, bet viņš bija apmierināts un vēlāk pats aicināja zirgus apkalt. Palīdzēt atļāva arī īstie kolhoza kalēji, kuri iemācīja kalšanas pamatus. Daudz izlasīju grāmatās, žurnālos. Abonēju Krievijas izdevumu “Zirgkopis”, un tur par kalšanu ļoti daudz raksta. Speciāli mācījies kalšanu neesmu, visu apguvu pašmācībā.
Juris Zalāns gan bilst, ka gribētu aizbraukt pie kāda vecmeistara. Pamācīties kalšanu no pieredzējušiem vīriem, jo šajā darbā ir daudz nianšu.
— Diemžēl kalēju ir tik maz, ka nesaprotu, kurp doties, — bēdājas vietalvietis. — Savi kalēji palikuši vienīgi lielajās zirgaudzētavās, bet citur iztiek ar vieskalēju pakalpojumiem.
Strādā ar gataviem pakaviem
Juris Zalāns lielākoties apkaļ zirgus. Reti gadoties, kad veseris jācilā citu lietu izgatavošanai.
— Visu jau var veikalā nopirkt, nav vajadzības kalt, — saka Juris Zalāns. — Arī pakavus zirgiem pats nekaļu, bet pērku gatavus veikalā. Tagad tie tik kvalitatīvi, ka prieks zirgu apkalt. Ne tā kā kolhoza laikos, kad pakavi bija raupji, asām kantēm. Tad bieži gadījās, ka zirgu sabojāja — pielika nepareizu pakavu vai naglu šķībi iedzina. Zirga pakavam jābūt noteikta izmēra. Tāpat kā apaviem cilvēkam. Ja pakavs par lielu vai mazu, zirgam traumē kāju. Iepriekš nags jāapstrādā, jo arī naga kopšana ir zirga veselības garants. Izvēloties zirga pakavus, uzmanība jāpievērš ne tikai to izmēram, bet arī apstrādei un materiālam. Ir speciāli radžoti pakavi ziemas braucieniem, lieli, smagnēji — vezumnieku “apaušanai”. Ir arī gumijoti pakavi — braucieniem pa cietu segumu, kā arī smalki un viegli pakavi sporta zirgiem.
Čigāns krāpjas, klibu ķēvi pārdodot
Zirgaudzētājs zina stāstīt, ka zirgu apkalšanā ir savi knifi, kuru dēļ veselu zirgu var sabojāt, bet slimu “uzlabot”.
— Esmu dzirdējis, ka čigāni, pārdodot klibu zirgu, to apkala tā, ka klibums pazuda, — stāsta Juris Zalāns. — Ja zirgs ar vienu kāju kliboja, viņam pakavu otrai kājai piekala nepareizi — naglu iedzina līdz miesai. Zirgam sāpēja, un nu viņš kliboja ar abām kājām, bet izskatījās, ka neklibo vispār. Pircējs priecīgs zirgu pārved mājās, taču pēc tam nesaprot, kādēļ viņš tik kūtrs. Pamēģiniet paši pastaigāt, ja jums kurpes spiež!
Vietalvietis arī atminas, ka nepareiza kaluma dēļ 1980. gadā olimpiskajās spēlēs mūsu jātnieks zaudēja. Pakavi bijuši nepareizi izvēlēti, un zirgs nespējis paskriet.
— No kalēja prasmes šādā brīdī atkarīgs ļoti daudz. Neprasmīgs kalējs var zirgu tā sabojāt, ka labākais čempions paliks pēdējā vietā, — tā Juris Zalāns.
Jāzina kājas anatomija
Lai zirgu labi apkaltu, ar kalšanas prasmi vien nepietiek. Juris Zalāns stāsta, ka savulaik kalējam zirgu apkalt ļāva tikai tad, kad viņš izdarīja divas lietas.
— Iemācījās zirga kājas anatomiju un pats izkala pakavu. Tikai tad kalējam ļāva darboties ar zirgu, — stāsta Juris Zalāns. — Šīs zināšanas ir ļoti vajadzīgas, bez tām nemaz nedrīkst zirgu apkalt, jo var visu sabojāt. Vissliktāk, ja naglu iedzen zirgam miesā, tad klibums garantēts. Vecie kalēji pārbaudīja, vai naglu pareizi dzen — iesita nagā, tad izvilka un lika pie vaiga. Ja nagla auksta, viss pareizi, var dzīt to vēlreiz. Ja silta — tātad miesā trāpījusi.
Jāzina arī, kā pareizi apkopt zirga nagu un kā apkaļot kāju turēt. Nepareizi turot, var saņemt tādu spērienu, ka ilgi zirga tuvumā rādīties negribēsies.
— Zirgi ir ļoti dažādi. Ir mierīgi, kuri ļaujas, lai apkaļ, bet ir tādi, kurus nevar “apaut” ne par kādām varēm. Tādēļ jau no mazotnes kumeļš jāradina padot kāju, mierīgi stāvēt, kad ap to darbojas. Citādi var saņemt spērienu. Man ir gadījies zirga spērienu saņemt, tas ir ļoti nepatīkami.
Pārsteidz kanādieša smēde
Vietalvietis bieži dodas arī pie citiem zirgu audzētājiem, apkaļot viņu rumakus. Zalāna kungam ir neliela smēde, kuru pēc vajadzības var pārvest jebkur. Viena zirga apkalšana ilgst divas, trīs stundas.
— Ja man būtu modernāki instrumenti, varbūt process būtu ātrāks, — spriež Juris Zalāns. — Es strādāju ar ierastajiem instrumentiem, kuri man jau vairākus gadus nemainās. Reiz redzēju kanādiešu kalēja darbu. Viņam tāda smēde un instrumenti, par kādiem mēs varam tikai sapņot.
Visa pamatā — mīlestība
Juris Zalāns bilst, ka kalēja darbs ir smags, tomēr viņam patīk.
— Mana sirdslieta ir zirgi, līdz ar to arī zirgu apkalšana, — saka Juris Zalāns. — Darbu daru ar mīlestību, tā ir visa pamatā. Ja darbu, lai kāds tas būtu, nemīl, nekas labs nesanāks!
***
Kalēja darbs, pasakām un tautasdziesmām vīts, senajiem latviešiem bija ļoti nozīmīgs. Kalējs bija krietnākais, spēcīgākais vīrs, kuram pa spēkam jebkurš darbs. Šodien tā ir tikai folklora. Kalēju mūsdienu sabiedrībā ir maz, pārāk maz….
