Aktrise Dzintra Duka—Maisaka vasaru pavada Secē, kur viņai pieder lauku mājas “Baloži”.
Aktrise Dzintra Duka—Maisaka vasaru pavada Secē, kur viņai pieder lauku mājas “Baloži”. Te ir viņas puķudobes, valda klusums, vasarās no darba un sabiedrības elpu atvelk šarmantā un sirsnīga dzīvesprieka pārpilnā sieviete, kura labi pazīst bērnus, un tiek galā ar darbiem, kuri ne katrai būtu pa spēkam.
Ar zīmogu uz pieres
— Kāpēc izvēlējāties aktrises profesiju?
— Gluži nejauši, kaut nekad citu neko neesmu gribējusi darīt. Māte gan vēlējās, lai mācos par ārsti. Konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija) aktieru kursi bija tikai ik pēc četriem gadiem. Kad beidzu vidusskolu, iepriekšējā gadā kurss bija uzņemts. Leļļu teātrī noorganizēja aktieru studiju, un es iestājos tajā. Manā kursā mācījās arī Iveta Brauna, mans vīrs Egons. Esmu pārliecinājusies, ka ļoti grūti panākt, lai tevi pamana, lai cik labs tu būtu. Kaut te ir talantīgi aktieri, viņi ir kā nocenoti. Uz pieres uzlikts zīmogs — leļļu teātra aktieris, bet tam jātiek pāri.
Lai gan reiz sapņoju spēlēt “lielajā” teātrī, filmēties, esmu pateicīga liktenim par šo pavērsienu. Ne katram aktierim lemts līdz sirmam vecumam darīt kaut ko tādu, kas patīk. Es nevarētu strādāt darbu, kur kāds mani komandētu, būtu jānosēž noteiktas darba stundas.
— Rīgas leļļu teātris ir jūsu vienīgā darbavieta?
— Jā, kopš 19 gadu vecuma to vien esmu darījusi, bet jau astoņus gadus esmu no tā prom. No 1995. gada sākām strādāt kopā ar Māri Podnieku. Viņš beidzis Kultūras darbinieku tehnikumu, ir pūtēju orķestra diriģents. Teātrī viņš bija gaismu mākslinieks, pamazām kļuva par aktieri. Nodibinājām savu “Rīgas leļļu teātri 2”, kurā esam tikai mēs abi. Esam iestudējuši sešas izrādes, koncertprogrammas. Mums ir arī bērnības svētku programmas. Māte man kādreiz teica — nu baigais mācītājs, kristi bērnus.
Māris raksta mūziku, tā ir patiešām laba. Lelles pasūtām māksliniekiem, paši esam režisori, rekvizitori, skatuves strādnieki. Ne tikai Latvija, arī pasaule krustām šķērsām izbraukta. Bieži ciemojamies arī Aizkraukles rajonā — Pļaviņās, Daudzevā, Secē, Skrīveros esam gluži kā pierakstīti. Prieks, ka mūs aicina. Lai nu ko, bet bērnus mēs ļoti labi pazīstam.
Ragi ir — tātad briedis
— Darbā gadās arī kuriozas situācijas?
— Viesojāmies skolā Babītē. Parasti izrādes laikā redzam visu publiku. Ievērojam, ka zem lielā flīģeļa iekārtojušies kādi četri puikas. Izrādes laikā tur kļūst arvien skaļāk, zēni runā un “sit faņtikus” — spēli ar krāsainiem papīrīšiem. Veselu stundu, kamēr rit izrāde, neviens viņus neapsauc, bet pārējie zālē diezgan uzmanīgi skatās. Pēc izrādes eju ar spēlmaņiem aprunāties — nu, vai tad tā var uzvesties? Tādi simpātiski puišeļi, sāku runāt, bet viens man rāda uz plaukstas kaudzi papīrīšu un saka: “Bet paskaties, ko es vinnēju!”. Tāds azarts viņā bija, man mute ciet. Domāju — tas ir to vērts! Viņš visas izrādes laikā tik daudz vinnējis, cik varbūt nekad vēl savā mūžā.
Reiz kāds bērns pilsētas skolā rāda uz aunu mūsu izrādē un skaļi paziņo: “Tas ir briedis!”. Mēs ar Māri smejamies — viņam laikam tēvs mednieks, kā ierauga ragus, uzreiz zina, ka briedis. Interesants darbs, bieži par daudz ko priecājamies.
— Kas jūsu darbā ir grūtākais?
— Teātrī viss bija gatavs, atnāc un spēlē. Tagad esam divi, bet jāizdara tik daudz. Teātrī man vajadzēja spēlēt pozitīvos tēlus — princeses, miljons gadu biju Sniegbaltīte. Tagad cenšos spēlēt riebeklīšus. Izdomājam, izķēmojamies, piemēram, žirafi kādā izrādē spēlē Māris. Viņam tik forši iznāk, ka man nāk smiekli.
Sarunā iesaistās arī Māris:
— Tas ir tāpat, kā būt bērnu dzejniekam. Viņam jābūt kontaktā ar bērnu. Tāpat arī leļļu teātrī jābūt bērna prātā, tikai tad var strādāt. Ar pieaugušā prātu vien jāizdomā, kā to visu izdarīt.
— Kad izrāde gatava, kas ir jūsu pirmie kritiķi?
— Bērni, bet parasti ar pirmizrādēm braucam uz zināmām vietām. Pazīstam cilvēkus, kuri mūs sagaidīs.
M.: — Izrādi “Tīdžerēns Ņuks” parādījām autoram Vikam, viņam patika. Daudz ko pasaka arī Dzintras audzinātāja Tīna Hercberga, kura ilgus gadus bija galvenā režisore Leļļu teātrī, arī kolēģi. Vislielākais gandarījums ir tad, kad bērni ir priecīgi un viņiem patīk. Darbs ir tik interesants, ka arī mums pašiem neļauj novecot, un tas ir liels atspaids.
Uz Parīzi brauktu trešo reizi
— Vai arī dzīvē ar Māri saprotaties tikpat labi kā darbā?
— Mēs pat vienādi domājam, reizēm bail no tā paliek. Mēs ar Māri oficiāli neesam vīrs un sieva, moderni varētu teikt — draugi. Tā dzīvē sanācis. Bērnībā dzīvojām Pārdaugavā netālu viens no otra, esam vienā vecumā. Vienā skolā negājām un nepazinām viens otru. Abiem bija 19 gadu, kad sākām strādāt Leļļu teātrī, bet katrs darījām savu darbu. Viņš palīdzējis no pirmās dienas pēc smagajiem brīžiem mūsu dzīvē, Mārim ir arī divi pieauguši dēli.
Kopā ar Māri pirmo koncertprogrammu pēc Imanta Ziedoņa “Poēmas par pienu” iestudējām pirms 25 gadiem. Toreiz par to nopelnījām balvu — braucienu uz Čehoslovakiju. Leļļu teātra aktieri bija priviliģēti, jo izbraukāja pusi pasaules. Daudz kur braucam arī ar Māri. 1997. gadā Kultūras ministrija piedāvāja doties uz kultūras dienām Austrālijā, un pirms sešiem gadiem tur sagaidījām Jauno gadu.
— Vai ir kāda vieta, kurā jūs gribētu vēlreiz atgriezties?
— Parīzē. Pirmo reizi tur biju, kad dēlam bija seši gadi. Parīzē bijām grupa latviešu. Naktī visu izstaigājām, apskatījām gan Triumfa arku, gan noskaidrojām, ka kalvadoss ir ābolu šņabis. Otrreiz tur biju togad, kad nomira vīrs. Mēs nevarējām Jauno gadu mājās sagaidīt, tas bija smagi. Ar čarterreisu kopā ar vīramāti un dēlu devāmies uz Parīzi. To varēja izdarīt, jo pirms desmit gadiem viss bija lētāks. Ar Māri kopā gribam braukt arī trešo reizi, bet tad, kad būs mazliet vairāk naudas, lai var brīvāk visu izbaudīt. Tagad jau visi brauc tikai izbaudīt skaistumu, nogaršot nacionālos ēdienus. Agrāk varēja bērnam kurpītes nopirkt, tagad neviens neko neved.
Bēg uz laukiem
— Savulaik jūs atpazina arī kā populārā aktiera Egona Maisaka sievu.
— Netrūka arī kuriozu. Daudzi uzskatīja, ka Egona sieva ir Svetlana Bless, ar kuru kopā viņš strādāja. Daudz braucām uz koncertiem arī trijatā, nebiju greizsirdīga, jo visi sapratām, ka tas ir tikai darbs. Egons bija kolosāls cilvēks. Lai katrai sievietei būtu tāds vīrs, kāds bija viņš! Egons smagi saslima. Ārsti solīja vēl gadu, viņš nodzīvoja divus… Pēc Egona nāves aizgāju no teātra.
Pirmo reizi kopā ar vīru un Svetu pabijām arī Secē, koncertējām lauksaimnieku ballē. Kartē izpētījām, iebraucām Secē. Ziema, nevienas gaismiņas, nevar saprast, kur te vispār kaut kas var notikt. Toreiz likās tāda nomale, bet tagad šķiet, kas tad te — nieka simt kilometru no Rīgas.
— Kāpēc izvēlējāties māju Secē?
— Šo māju pirms sešpadsmit gadiem nopirka mans vīrs Egons, tas notika ļoti dīvaini. 1986. gadā Nacionālais teātris, kurā vīrs strādāja, pirmo reizi bija viesizrādēs Amerikā, es tolaik biju Kubā. Atgriezāmies mājās un bijām tik noguruši no sabiedrības, ka spriedām — cik labi būtu kaut kur laukos. Egons dēla skolā vecāku sapulcē satika vēl kādu tēvu, tas izrādījās secietis Alberts Zarāns, kurš te netālu dzīvo. Viņš pastāstījis, ka šaipusē pārdod māju.
Aprīļa svētdienā braucām māju skatīties. Apkārt gluži kā džungļos, lāga pat ceļu nav. Visur māju drupas, un es nodomāju — arī tur būs tāds grausts, mēs nepirksim. Iekšēji protestēju, ka te apmesties negribu. Vīram māja iepatikās, un tā mēs to nopirkām. Viņš gan te paspēja nodzīvot tikai septiņus gadus. Man negribējās māju laukos, varbūt tā bija slikta priekšnojauta. Vīram Secē ļoti patika, viņš sapņoja, ka ies pensijā un te saimniekos.
Sākumā gan es te ilgi nevarēju pierast. Lai gan baltrocīte neesmu, sapratu, ka tādā lauku mājā būs jāiegulda mūža darbs, bet nekādas atdeves nebūs. Esam caur un cauri rīdzinieki. Mammai bija dārziņš, to vajadzēja ravēt, un es vienmēr domāju — kad izaugšu, man nevienas dobes nebūs. Dzīve iekārtojusi citādāk. “Baložos” var klusumā atpūsties. Pēc darba un ceļojumiem tikai te var ievilkt elpu.
Ja vajag, var visu
— Vai jūs dēls nav cietis vecāku aizņemtības dēļ?
— Manējais ir sēdējis ložās Nacionālajā un Leļļu teātrī, braucis līdzi koncertos. Paši esam dēlu audzinājuši, bez vecvecāku palīdzības, un labi tikuši galā. Viņam jau pusaudža vecumā vajadzēja uzņemties pieauguša cilvēka rūpes.
Oskars beidzis ekonomistus augstskolā “Turība”, strādā. Viņam patīk arī teātris. Allaž esmu gribējusi, lai dēlam apkārt ir laba aura, lai viņš nepaklūp. Māris saka — lai paklūp, lai krīt, lai redz! Es gribētu, lai viņam nav jāsaskaras ar tādām grūtībām kā mums.
— Ir lietas, ar kurām dzīvē nespējat tikt galā?
— Kādreiz dēls man saka: “Mamm, padomā, cik tev gadu!”. Abi ar Māri krāsojam jumtu, bet Oskars brīnās — kā jūs tur tikāt? Nopirku elektrisko zāģi, uzkāpju kokā, bet dēls saka — babuļa sešdesmit gados sēž ar zāģi kokā! Dzīvoju pēc principa: par visu maksāju es dārgi, un manā vietā nedarīs to cits. Ja jumts gāžas, man tas jāsalabo. Nekad nedomāju, ka nevaru kaut ko atļauties, jo man ir piecdesmit. Ja vajag, es visu varu!
Ar mašīnu aizbraucu uz servisu pie večiem un saku: “Ja es mācētu izdarīt to, ko jūs, man mašīna spīdētu un laistītos.” Viņi bilst — jums, kundzīt, tā mašīna jānopulē! Es atsaku — tikai mieru, pavasarī es pati visu nopulēšu, spīdēs vēl labāk, nekā jūs to izdarītu. Kad viena atbraucu uz Seci, mazgāju un pulēju mašīnu. Dēls atbrauc un brīnās — pārdot taisies? Man patīk sagādāt prieku sev un mašīnai.
Pret policiju ar “stipriem papīriem”
— Jums ir ievērojams autovadītājas stāžs?
— Pāri par 30 gadiem. Šogad 11. augustā ar Egonu būtu svinējuši 30 gadu kāzu jubileju. Kad iestājāmies aktieru studijā, vēl nebijām precējušies, uzreiz nopirkām mašīnu. Mazu “Zaporožecu”. Viņš man iemācīja braukt, pēc tam beidzu arī kursus.
Avārijas situāciju nav bijis, bet pirms trim gadiem mums ar Māri nozaga mašīnu ar visām lellēm un aparatūru jaunajai izrādei. Sacēlām visu Rīgu kājās, zvanījām visiem, pat tiem, kurus nepazinām. Caur paziņām atradām, bet sākumā zagļi baidījās mums atdot, sakot, ka to vella mašīnu visa Rīga meklē. Izpirkām ar visām lellēm, pat paspējām uz nākamo izrādi.
— Nekad neesat izjutusi nievājošo attieksmi — sieviete pie stūres?
— Ja uz šosejas kāds lielā ātrumā aiztraucas garām, arī es parādu, ka tā varu. Es solīdi pret vīriešiem izturos. Dažreiz pamāju ar roku, kādreiz parādu mēli. Ja mani lamā, izkāpju no mašīnas, uztaisu lielas acis un tad brīnos, muļķīti tēloju. Katrā situācijā vajag citādāk, bet bez brēkšanas.
Man ļoti patīk ātri braukt. Ar policiju līdz šim strīdu nav bijis, man bija “stipri papīri”. Savulaik katru gadu tagadējā Kurzemes rajonā vadījām pasākumus policistiem. Par to nebija problēmu veikt mašīnai tehnisko apskati, man arī izsniedza policijas palīdzes apliecību. Policija aptur, bet es velku ārā apliecību, salutēju un saku: “Esmu jūsējā. 18. novembrī pieņemu jūsu zvērestus.” Viņi nosmejas un ļauj braukt tālāk. Sodu vienīgo reizi lika samaksāt kāds Madonas policists. Tagad visiem policista palīgiem apliecības paņēma, bet es savējo tāpat glabāju.
— Vai uzskatāt sevi par laimīgu cilvēku?
— Būtu grēks spļaut Dievam acīs. Ir brūces un sāpes, tomēr kopumā esmu laimīga. Dēls foršs aug, Māris ir blakus. Man tikai gribētos, lai apkārt būtu lielāka turība, visi mazliet bagātāki un nebūtu jāskatās uz katru santīmu. Otrā lieta, kas ļoti vajadzīga — cilvēkiem vairāk godaprāta, tad strādāt un dzīvot būtu ļoti viegli.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dzintra Duka—Maisaka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1951. gada 29. jūlijs, Rīga.
NODARBOŠANĀS: aktrise, strādā savā studijā “Rīgas leļļu teātris 2”.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi leļļu teātra 1. aktieru studiju.
ĢIMENE: dēls Oskars (25 gadi).
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
