Jāņa Porieša ceļojuma apraksts.
Jāņa Porieša ceļojuma apraksts
(Nobeigums. Sākums 19. jūlijā.)
Otrdien, 27. jūlijā
“Šodien ceļojuma pēdējā diena,” nodomāju, no rīta atkal kāpdams divritenī. Atlicis vēl apmēram 60 kilometru, ko līdz vakaram viegli veikšu.
Izbraucu cauri vēl vienam mežam, gan ne tik lielam kā vakar vakarā, un klāt ir Vējavas pagasta valde. No šejienes nogriežos pa kreisi uz Madonas pusi līdz Lubejai, no tās taisni uz Gaiziņkalnu pa kādu trešās šķiras ceļu caur Dēvena muižu. Pa lielu gabalu jau var redzēt tā torni, kura galā kā Latvijas augstākajā vietā plīvo Latvijas karogs. Kalnam jābrauc gandrīz pilnīgi apkārt, jo ceļš tajā augšā ved pavisam no otras puses un bez tā iet taisni augšā baidos. Tā man iznāk lieki braukt ap 6 kilometriem.
Kalna galotne krietni stāva, tā ka man galva un mugura kļuvusi galīgi slapja, kamēr ar visu divriteni tieku augšā. Pat ēst uzreiz sāk gribēties.
Pusdienas nolemju ieturēt augšā tornī, tādēļ savus pārtikas krājumus, Vecpiebalgas desas līkumu un Valmieras maizes gabalu paņēmis, sāku lēnām kāpt uz augšu. (..)
Ar Liepkalnes pagasta valdi sākot, man jau pazīstams ceļš, jo reiz pa to braucu uz Ērgļiem. Tādēļ arī kilometri šķiet īsāki. Pavisam nemanu, kad klāt jau Jaunbebru muiža. Te gandrīz iznāk bēres kādai vistai, kura ar mani sadomājusi iet skrieties. Knapi kā tika nost no celītes, līdz ar manu priekšējo riteni.
Vecbebru muižā jau vairākus gadus darbojas dārzkopības un biškopības skola. To it sevišķi iecienījuši apkārtējo pagastu saimnieku dēli un meitas, jo skola dod iespēju ja ne ieņemt dārzkopības instruktora vietu, tad vismaz lietprātīgi vadīt dārzniecību vai dravu savās mājās.
Beidzot Koknese un mana māja. Piesleju divriteni pie sienas, kur tas nebija stāvējis 13 dienu. Savu šīs vasaras ceļojumu esmu beidzis.
***
Vispārējais iespaids par tūrisma kustību Latvijā man tāds, ka lielākajai iedzīvotāju daļai tā nav vairs sveša. (..)
Skatoties kartē, redzam, ka Latgale sākas jau tūlīt aiz Pļaviņām, bet tā vēl nav īstā, ko saprot ar vārdu — skaistā Latgale. Tā ir vēl krietni tālāk uz priekšu, kur Daugavpils apriņķa dienvidaustrumu daļā, Rēzeknes apriņķa dienvidaustrumu un Ludzas apriņķa dienvidu daļā ir Latgales augstiene. Šinī apvidū Latgales daba ir viskrāšņākā. Apvidus stipri kalnains ar ļoti daudz ezeriem gravās. Tikai apceļojot šo apgabalu, rodas apjausma, ko sauc par “Latgales Šveici”, kā arī par Latgali — tūkstošezeru zemi.
Latgales iedzīvotāji atstājuši man labu iespaidu. Cik man ar viņiem nācās satikties, visur bija laipni un sirsnīgi pret mani. Nekur neatraidīja, bet visur izpalīdzēja, kā vien tas katrā gadījumā bija vajadzīgs. Citi ceļotāji gan stāstīja, ka vietām esot arī citādi ļaudis. Tie esot vecticībnieki Rēzeknes un arī Rāznas ezera apkaimē. Viņi svešam ceļotājam pat ūdeni nedodot padzerties, sevišķi ja pašam nav trauka, jo viņu ticība neatļaujot nākt kaut jel kādā saiknē ar citu ticību cilvēkiem.
Pilsētas, līdz ar tām Latgales tirdzniecība, gandrīz pilnīgi ebreju ziņā. Nožēlojama parādība, pēc manām domām, bet līdzēt tur neko nevar.
Nezinu, vai tā ir ticības ietekme, varbūt tam cits cēlonis, bet, cik varēju vērot, latgalieši ļoti lielu nozīmi piešķir svētdienas atpūtai un mieram.(..)
Nekur Latgalē neredzēju rudzus pļaujam ar mašīnu var ar izkapti (vienroci vai gārkāti). Visur strādāja ar sirpjiem. Interesants un īpatns ir latgaliešu statiņu kraušanas veids. Statiņi visi lauka vidū cieši kopā viens pie otra, ar šķībi noliektām cepurītēm. Vidzemē cepurītes kūli izplēš vienmērīgi uz visām pusēm un tad uzliek saslieto kūļu galiem. Latgalē cepurītes kūļa garie salmi statiņu sedz tikai no trijām pusēm. Ceturtajā ir uz leju noliektais kūļa sasietais gals, kurš pie mums, Vidzemē, paliek stāvus. Latgalieši apgalvo, ka viņu statiņš esot drošāks pret ūdens iesūkšanos.
Cik man bija izdevības novērot Latgales virzienā Pildas un Mērdzenes pagastā, skolas te samērā trūcīgas. Sevišķi jūtams piemērotu telpu trūkums. Tā Pildas pagastā (netālu uz dienvidiem no Ludzas) skola iekārtota parastajās lauku mājās. Visām sešām klasēm ir tikai trīs nelielas istabas. Tomēr labāk, kā kad nebūtu nekādas. Tumsā arī svecīte ir laba un vērtīga, lai gan, iznesot to elektrības vai saules gaismā, tā šķiet pavisam smieklīga un niecīga. Tā ir ar Latgales skolām. Par to lielo nozīmi pārliecinājos Izvaltas pagastā, kur zēni mani pārsteidza ar savu pareizo latviešu valodas izrunu. Vēl viena paaudze, un valodas, kā arī izglītības līmeņa ziņā, Latgale kļūs pilnīgi līdzvērtīga pārējiem Latvijas apgabaliem. Uz katra soļa jau tagad Latgales dzīvē vērojamas jaunā laikmeta ietekme. Visas krāšņākās, grandiozākās celtnes, lielākie pasākumi ir pēdējo gadu sasniegums. Šis progress vairs neapstāsies. Ādolfs Erss pareizi sacījis, ka pār Latgali ir sākuši pūst latviski vēji.
