Iznāca savāda situācija: matemātikā, fizikā, ķīmijā un citur es biju tālu priekšā, dažas tādas speciālmācības reālskolā nemaz nemācīja, toties valodās man nebija nekādu zināšanu.
(2. turpinājums. Sākums 19. jūlijā.)
Iznāca savāda situācija: matemātikā, fizikā, ķīmijā un citur es biju tālu priekšā, dažas tādas speciālmācības (anatomija, fizioloģija) reālskolā nemaz nemācīja, toties valodās man nebija nekādu zināšanu (franču, vācu, arī latīņu; Millers bija Tērbatas latīnists). Tāpēc es iederējos tikai otrajā klasē. Vairāk mācoties valodas, ātri vien tiku citiem līdzi un garām, un nebija grūti būt pirmajam.
Tad nāca Piektais gads un viss, kas tam līdzi. Skolēnu vide bija auglīgākā vieta jaunām idejām. Sociālisma mācība, brīvība, brālība, vienlīdzība; nost patvaldību; visu zemju proletārieši… mostieties, jūs darbaļaudis; lai dzīvo revolūcija, nost muižniekus, kapitālistus — ak, jaunība, kā tas viss tevi rāva līdzi! Es, kalpa dēls, bezzemnieks jau trešajā paaudzē, nabags, izsūktais un izsūcamais — vai es varēju palikt vienaldzīgs? Tad jau kaut kur kāds akmens brēktu manā vietā.
Gluži dabīgi, šī straume aizskaloja mani līdzi. 1905. gada 17. oktobrī Krievijas ķeizars izdeva slaveno brīvības manifestu. Cēsīs par to uzzinājām pēc dažām dienām. Tauta līksmoja un gavilēja. Administrācija laikam jutās samulsināta, policija nekur nerādījās. Tirgus laukumā bija izziņota tautas sapulce, mucā pakāpies, runāja dzejnieks Apsesdēls, pats cēsnieks un bijušais Millera skolēns. Kā viņš runāja! Tauta sajūsmā gavilēja…
Lai nu kā toreiz domāja un rīkojās slepenie tautas vadoņi, brīvības kustības rīkotāji un aktīvisti, bet pats tautas vairums un skolu jaunatne toreizējo cīņu saprata vērstu vai vienīgi pret vācu muižniecību, mūsu tuvāko un redzamāko apspiedēju. Ja kaut kur skanēja sauciens: “Nost patvaldību!”, tad tikai tāpēc, ka tas bija moderni. Marksa mācība par sociālismu, proletariāta (pats šis vārds bija svešs un grūti izrunājams) diktatūru, kapitālisma gāšanu un citām abstraktām teorijām un virzieniem bija sveša, tāla un grūti aptverama. Latvju tauta tikai nojauta, ka ir sācies jauns laiks ar kāroto brīvību, ka gaidāma un jau tā kā saredzama labāka dzīve un kaut kur kaut kas taisās un vārās, kas cilvēkus daudzmaz nolīdzinās, ka beigsies vai vismaz ierobežosies vācu muižniecības patvarības. Tā to uztvēra arī skolu jaunatne. Mēs līdz tam laikam no proklamācijām jeb “lapiņām” jau zinājām, ka visu brīvības kustību vada latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, bet tieši Cēsīs kustības priekšgalā nostājās cita organizācija, kuru sauca latviešu sociāldemokrātu savienība, un tieši tur tādu kā vadoņa lomu tēloja Apsesdēls. Viņam apkārt un tuvumā turējās Ernests Runcis—Arnis un Valters Purviņš (dzejnieks V. Zemdega).
Te man mazliet jāatgriežas pagātnē. Ar Valteru Purviņu mēs bijām vienā vecumā, viņš varbūt kādu gadu vecāks. Laikam 1898. gada vasarā mēs abi gājām ganos Odzienas Jaktēnos. Viņš pie sava krusttēva — jaunā Krauža, es pie vecā Krauža. Tie bija pušelnieki, un lopus mēs ganījām kopā. Mūsu kopējo gaitu esmu daļēji attēlojis savā jaunatnes grāmatā “Ganu zēna prieki un bēdas “.
(Turpinājums sekos.)
