Privilēģijas aizēno taisnīgumu

Pagājušajā mēnesī, atvaļinājuma laikā, ziņu lasīšana man joprojām bija neatņemama ikdienas nodarbe. Kāds televīzijā izskanējis notikums mani tik ļoti aizskāra, ka par to nebeidzu domāt joprojām. Septembrī, sākoties jaunam mācību gadam, ir īstais laiks to atkal izcelt un likt padomāt. Šogad februārī Valmieras novadā kāds zēns savam klasesbiedram kapucē iemeta petardi. Tā sprāga, zēns guva kakla un auss apdegumus. Tā vietā, lai par stulbo un bīstamo “joku” huligāns saņemtu sodu, administratīvā komisija sēdē nolēma viņam izteikt tikai rājienu. Kāpēc tik pielaidīga attieksme? Jo petardes metējs ir vietējās pašvaldības policistes dēliņš. Turklāt komisija neuzskatīja par vajadzīgu uz sēdi uzaicināt cietušo. Uzklausīja vien policistes puiku. Kā vēsta televīzijas raidījums “Bez tabu”, vēl pirms sēdes huligāns skolā lielījies, ka viņam par šo “joku” nekas nebūs.

Pēc tam, jau sacerot savu versiju par notikušo, vainīgais centās mazgāties balts — ne viņš to petardi atnesis uz skolu, ne dedzinājis, ne kapucē metis. Petardi atradis skolā, kāds cits to aizdedzinājis un metis nevis kapucē, bet gan gaisā. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ tā iekrita kāda puikas apģērbā.

Skaidrs, ka visiem vecākiem savs lolojums ir sirdij tuvs un vienmēr žēlojams. Pat savu bērnu — slepkavu viņi mīlēs un turpinās aizstāvēt. Šajā gadījumā man nesaprotama ir vietējās administratīvās komisijas attieksme, kas nav puikas radinieki. Acīmredzot Valmiera ir mazs miests, kurā visi viens otram ir rads vai draugs, kur savējais savējo aizstāvēs. Šis nav tikai stāsts par vienu incidentu. Tas ir stāsts par mūsu sabiedrību. Par to, kā mēs izturamies viens pret otru. Par to, kā mēs ļaujam varai un privilēģijām aizēnot patiesību un taisnīgumu. Šādi un līdzīgi gadījumi skolās atgadās bieži. Kaušanās, zagšana, mantu bojāšana, narkotiku glabāšana, smēķēšana — tas viss notiek tepat, pie mums, arī Aizkrauklē, nevis Holivudas filmās. Pagājušajā mācību gadā bija atgadījums kādā skolā, kur kāds visatļautību saēdies jaunietis paņēma sava klasesbiedra velosipēdu, jo vienkārši gribēja pavizināties. Kā jau pret svešu mantu, attieksme bija vairāk nekā nevērīga. Rezultātā dažas riteņa detaļas bija sabojātas. Arī šajā gadījumā zēna māte bija sašutusi, ka otra zēna vecāki par atgadījumu neklusēja, jo nekas tāds jau neesot noticis. Patiesībā to varēja klasificēt kā zādzību un nodot izskatīšanai policijai. Pārgudrais jaunietis jau agrā vecumā “sasmērētu” savu biogrāfiju ar kriminālpantu par mantas zādzību. Mīļā miera labad abas iesaistītās puses kara cirvi norakušas.

Šādos brīžos katram sev vajadzētu pajautāt — kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot? Tādā, kur valda likums un taisnīgums, vai tādā, kur vara un privilēģijas nosaka spēles noteikumus? Izvēlēsimies ērtu klusēšanu vai drosmīgu rīcību?