Liliju selekcionārs Jānis Vasarietis par savu sirdsdarbu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Liliju selekcionārs Jānis Vasarietis par savu sirdsdarbu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Apbalvojumu viņš un dzīvesbiedre Violeta būtu pelnījuši arī par daudz ko citu — par cilvēku mīlestību, sirsnību un atvērtību pasaulei. Kopš šīpavasara Vasariešu ģimene dzīvo skaistā vietā Staburaga pagasta “Mintautos”, kur vēl tikai iepazīstas ar vietējiem, priecājas par dzīvi, taču drīz audzēs arī lilijas.
Atceras Staburaga klinti
— Kā nokļuvāt Staburagā?
Violeta:
— Pirms tam 25 gadus nodzīvojām Bauskas rajona Vecumniekos. Tā ir mana dzimtene. Pirms pāris gadiem dēls ar vedeklu nopirka Staburaga pagasta “Mintautus”, tie ir pašā Piksteres krastā. Māju viņi sameklēja pēc sludinājuma. Šīs vecās lauku mājas vēsturi man gribētos uzzināt. Pagalmā aug divi bērzi un liepa. Kāds stāstīja, ka māju saimniekiem bijusi viena meita un divi dēli, kuriem piedzimstot katram savs koks iestādīts.
Tagad māja izremontēta, un te ir gluži kā pilsētas dzīvoklī — apkure, siltais ūdens.
— Pirms tam jums nekādas saskares ar šo pusi nebija?
V.: — Tikai tik daudz, ka, strādājot par skolotāju, ar bērniem braucu ekskursijā apskatīt Staburaga klinti. Šķiet, nav neviena mūsu gadagājuma cilvēka, kurš to nebūtu redzējis.
Bēg no savām simpātijām
— Tagad esat kļuvuši par pastāvīgiem staburadziešiem?
Jānis:
— Prom nebēgsim, cik Dievs vēl būs lēmis. Dēls grib, lai te desmit gadu dzīvojam, jo pats būs sasniedzis pensijas vecumu. Es viņam atbildēju: “Zini, dēls, man vispirms uz desmit gadiem jānoslēdz līgums ar to tur, augšā, tikai tad varēšu slēgt ar tevi.”
V.: — Kā katram latvietim, mums allaž bijusi saikne ar laukiem. Mūsu vecuma cilvēku vidū īstu pilsētnieku nemaz neatrast. Staburagā ir tik brīnišķīga daba, vienreizēja aura. Sākumā gan bija skumji, jo pietrūkst Vecumnieku cilvēku, draugu. Vīrs domā citādāk — viņš bēga no Vecumniekiem.
J.: — Man tur ir daudz simpātiju, kurām kauns rādīties. Kļūstu vecs, jāpieklibo. Negāju nemaz no mājas ārā, nevaru taču rādīt, ka eju līku muguru.
— Iepazīstat arī kaimiņus, šejienes ļaudis?
V.: — Cilvēki ir skaistākais, kas var būt. Arī te dzīvo ļoti jauki un apbrīnojami ļaudis. Katrs ar savu likteni, ar kuru spējis samierināties, lai cik dzīve grūta bijusi. Es mīlu cilvēkus un nevienu nekad nenosodu. Kāds kurš ir, tāds ir.
Vīrs ir daudz pelnījis ar lilijām, bet nekad neesam bijuši ārišķīgi. Nepirku rotaslietas, kristālus, jo tas mani nesaista.
J.: — Nekad neesam bijuši lepni cilvēki, jo nav iemesla tādiem būt.
Lidotājs sargā Latviju
— Jūs abi esat skolotāji?
J.: — Esmu beidzis ķīmijas fakultāti, zināšanas vēlāk noderēja arī liliju audzēšanā. Augstskolu beidzu 1951. gadā, kādu laiku strādāju rūpnīcā par vadītāju. Fabrika bija līdz kaklam. Rīgas 50. vidusskolas, tagad angļu ģimnāzijas, direktore riskēja un pieņēma mani par skolotāju. Strādāju līdz 1978. gadam. Sieva man kādu laiku bija priekšniece, mācību daļas vadītāja.
V.: — Kādu laiku strādājām lauku skolā Saldus rajonā. Ja nebiji partijas biedrs, Rīgā nedrīkstēja strādāt.
— Jūs nekad neesat bijuši partijā?
V.: — Nē, jo tāda bija mūsu pārliecība. Skolotājus tik ļoti arī nespieda stāties partijā. Vīrs ir represētais, bijis gūstā.
J.: — Pieteicos leģionā. Dienēju vācu armijā latviešu lidotāju pulkā Grobiņā. Visus neņēma, man vienkārši laimējās. Mēs karojām, lai Latvija būtu brīva. Vienu gadu sabiju krievu gūstā lēģerī Rjazaņas apgabalā, rakām Maskavas — Saratovas gāzesvadu. Mani izglāba valodu prasme, jo vajadzēja krievu valodas zināšanas, lai palīdzētu nokārtot dokumentus. Ulmaņlaikā četrus gadus nodzīvojām Maskavā, tur iemācījos krieviski.
Kad mani atbrīvoja, biju sapampis līdz jostasvietai. No gūsta atnācu rāpus, nometnes ārsts prognozēja, ka izdzīvošu vēl nedēļu.
Medaļa leģionāram
— Vai padomju laikā neizjutāt pret sevi nelabvēlīgu attieksmi?
J.: — Esmu represētais, jo biju gūstā. Biogrāfijā ierakstīju, ka karoju vācu armijā, bet neviens tā lāga nebija ievērojis. Godīgs ir, un ko tur daudz! Tuvojoties apaļai uzvaras gadadienai, visiem kara veterāniem pasniedza medaļas. Sarakstā arī mani ierakstījuši! Aizmirsuši, kurā frontes pusē karoju. Es atzinos, tāpēc tomēr pie medaļas netiku.
V.: — Toreiz medaļas ar maisu veda un visiem dāļāja. Skolā, kur strādājām, bija ļoti inteliģenta sabiedrība. Direktore bija lielisks cilvēks, sargāja savējos, tāpat kā Kauliņtēvs. Lielvārdē dzīvoja daudz leģionāru, bet nevienu ģimeni no turienes neizsūtīja.
Agronoms nezina, kā gladiolas jāaudzē
— Kā pievērsāties puķu audzēšanai?
— Mani tajā iesaistīja selekcionārs Viktors Orehovs. Viņš sākumā audzēja gladiolas, un arī es sāku ar tām. Pateicoties Viktoram Orehovam, Latviju sāka dēvēt par mazo Holandi. Toreiz gladiolas bija ļoti zemas kvalitātes, Krievijā pat nepazina, kas tās tādas ir. Viņš strādāja par agronomu un puķkopi Jēkabpils dārzkopības kombinātā. Orehovs man ieteica sākt nodarboties ar lilijām, es tolaik audzēju gladiolas. Izaudzēju pirmos ziedus un Iecavā tirgū pārdevu. Sievas man skrēja pakaļ, jo Latvijā tādi ziedi līdz šim nebija redzēti. Tajā laikā dzīvojām Mārupē, kur biju ieguvis apbūves gabalu. Audzēju gladiolas arī Mārupes kolhozam un vedu uz Kazahiju pārdot, katru gadu apmēram par 10 tūkstošiem rubļu.
— Arī pats apciemojāt šo valsti?
— Biju Almatā, Samarkandā. Dārzkopības vadītājs, kazahs, mūs cienāja ar konjaku un priecājās, ka gladiolas tik skaisti ziedējušas. Nākamajā pavasarī viņš sūrojas — neviena gladiola nav uzdīgusi. Izrādās, viņi pa ziemu nav tās izrakuši, bet atstājuši zemē, nu pavasarī gaida, kad dīgs. Dārzkopības agronoms nezina, kā gladiolas jāaudzē!
Dzintaru maina pret lilijām
— Vai atceraties arī pirmo izaudzēto liliju?
— Sešdesmito gadu vidū mans brālēns no Kanādas atsūtīja trompešliliju sēklas. Tādus mazus pipariņus bija paslēpis kafijas pupiņās, jo tolaik oficiāli sūtīt nedrīkstēja. Pirmās izaudzētās lilijas bija tik skaistas! Sīpolus sūtījām uz Krieviju, tolaik cēlām māju, un nauda bija vajadzīga. No trompešlilijām paturēju tikai kādas trīs manis radītās šķirnes, tās iedevu arī draugiem.
Protu vairākas svešvalodas — vācu, angļu, franču un krievu. Sāku sarakstīties ar ārzemniekiem, sūtīju viņiem dzintarus, bet viņi man — liliju sēklas. Man ļoti palīdzēja pazīšanās un iniciatīva. Piemēram, Orehovs sāka no nulles, desmitiem gadu audzēja lilijas no savvaļas sugām un, ieguldot milzu darbu un pacietību, paveica brīnumus. Mazliet pat sev par kaunu jāatzīst, ka no sēklām izaudzēju tikpat labus ziedus, kā viņš ilgu gadu pūliņos. Amerikā liliju audzēšanā mums bija tālu priekšā.
Iepazinos teju vai ar visas pasaules liliju audzētāju biedrībām — Austrālijā, Norvēģijā, Jaunzēlandē, Kanādā, Amerikā, Čehijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Francijā. Viņi izdeva savas gadagrāmatas, kurām arī es sūtīju rakstus par liliju audzēšanu Latvijā. Biju pirmais latvietis, kurš pasaulei stāstīja par Latvijas lilijām.
— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai no sēkliņas uzziedētu tik skaists zieds?
— Zieds uzzied trešajā gadā. Tad atlasa skaistākās un oriģinālākās lilijas, stāda atsevišķi, apmēram trīs četrus gadus vēl pārbauda. No tūkstoš sējeņiem izaug viena laba šķirne.
Jūsmo par ‘La Palomu’
— Cik liliju šķirņu vispār esat radījis?
— 35 gadu laikā, kopš nodarbojos ar liliju selekciju, pāri par 200 šķirņu. Starptautiskajā katalogā, tas ir Anglijā izdots vispasaules liliju reģistrs, ierakstīta 81 manējā šķirne. Latvijas selekcionāri kopā radījuši ap 800 liliju šķirņu.
Vienai šķirnei ir apmēram 10 gadu ilgs mūžs, tikai retā dzīvo vairāk. Daudzas izmirst, saslimst ar vīrusiem. Rodas līdzīgas, bet labākas kvalitātes, tāpēc veco neaudzē.
— Vai lilijas audzēsiet arī “Mintautos”?
J.: — Jā, Vecumniekos aug trīs dobes ar hibrīdiem. Regulāri braukšu uz turieni, atlasīšu labākos un stādīšu te. Citiem par prieku un sev par patikšanu. Mūsu ģimenē ir vienošanās — ko katrs stāda, to pats kopj. Zeme gan te ir briesmīga, akmeņi apakšā. Jau roku dobes un tos lasu. Lilijas nav pārāk prasīgas, bet akurāt uz akmeņiem stādīt nevar. Te uz vienu kvadrātmetru trīs lielus spaiņus akmeņu jāiznes.
— Kura no izaudzētajām lilijām jums pašam vislabāk patīk?
— Tā, kura vēl nav uzziedējusi, bet ceru, ka to vēl radīšu. ‘La Paloma’ bija ļoti skaista. To nosaucu mīļākās dziesmas vārdā, smejos, ka tas ir mans mirstamais gabals. “La Palomu” spāniski dzied arī Fredijs Kvīns, latviski tā ir “Balodis”. Kad meitiņa mācījās spēlēt akordeonu, aizgāju uz bibliotēku un lūdzu, lai man iedot Iradjē “La Palomas” notis. Ir 52 šīs dziesmas aranžējumi dažādiem mūzikas instrumentiem. Tas ir viens no populārākajiem gabaliem pasaulē.
V.: — Žēl, ka mums vecas balsis un nevaram vairs nodziedāt. Latviski šajā dziesmā ir tādi vārdi: “Dvēsele man kā balodis balts pie tevis trauks…”.
— Kādreiz esat bijuši lieli dziedātāji?
V.: — Vīram bija ļoti skaists tenors.
J.: — Kad iedzeru mazliet šņabīti, man ļoti gribas dziedāt, parasti tad pārējie apklust. Sieva pieradusi.
Draugam atviļ Violetu
— Cik gadus esat kopā?
V: — 1944. gada Jāņu vakarā Vecumnieku baznīcā salaulājāmies. Vīrs bija vācu uniformā. Esmu par vīru četrus gadus jaunāka. Arī zelta kāzas tajā pašā baznīcā atzīmējām. Nu jau nākamajā gadā varēsim svinēt sešdesmito kāzu jubileju.
— Kā jūs iepazināties?
V.: — Viņš mani savam draugam nocēla. Jāņa bijušo klasesbiedru, ar kuru kopā viņš dienēja, atstāja meitene, un viņš ielika avīzē precību sludinājumu. Tolaik tāda iepazīšanās bija ļoti modē. Es intereses pēc atbildēju, parakstoties ar citu uzvārdu, bet adrese bija īsta.
J.: — Draugs mani drošības pēc paņēma līdzi uz pirmo randiņu. Violeta bija tik skaista, melniem matiem un acīm. Kamēr viņš spēlēja klavieres, pie tam nevis kaut kādu gabalu, bet skaņdarbu, kurā ir apmēram šādi vārdi: “Tam, kurš prot spēlēt klavieres, ir laime pie sievietēm…”, es amizējos ar Violetu.
V.: — Vēlāk draugs aizbrauca uz Ameriku, pēc tam atgriezās un apprecējās. Deviņdesmitajos gados viņi aizbrauca uz Čikāgu. Katra dzīve ir vesels romāns.
J.: — Nu jau viņš ir miris, bet vēl pēc daudziem gadiem klases salidojumā teica: “To Violetu es tev aizvien vēl neesmu piedevis!”. No 42 zēniem, kuri beidzām 2. valsts ģimnāziju Pārdaugavā, vairs esam palikuši tikai pieci.
Optimists un pesimiste
Ir tik viegli runāt ar cilvēkiem, kuru mājās svešais ātri jūtas kā savējais. Uz brīdi aizrunājamies par šo un to. Violetas kundze stāsta, ka “Mintautos” mīt arī viņu taksīte Dora un kaķēns. Dorai jau desmit gadu, bet drīz viņai atkal būs kucēni. Jāņa kungs pēkšņi bilst: “Es jums savu dzejoli uzdāvināšu!”.
V.: — Jums nevajag visu uzņemt nopietni, jo ap astoņdesmit gadiem cilvēki paliek bērna prātā. Jānis gan ir optimists, es — pesimiste. Par tādu mani padarījusi dzīve, jo viņš jau nemūžam nebūtu mani precējis, ja jaunībā būtu tāda pesimiste.
J.: — Protams, es būtu 20 gadu jaunāku apprecējis (smejas)! Man visvairāk dzīvē patīk humors. Ļoti patīk anekdotes. Gribu sievai kādu nolasīt, bet viņa met ar roku, sak’, liecies mierā!
V.: — Ir tikai pāris anekdošu, kuras man patīk. Piemēram, par Bušu. Baltā nama bibliotēkā izcēlās ugunsgrēks. Tur bija arī Buša personīgā bibliotēka. Ugunsgrēkā sadega abas viņa grāmatas, pie tam viena vēl nebija izkrāsota. Kad pastāstīju šo anekdoti savai māsīcai, kuras vīrs ir amerikānis, viņi abi smējās līdz asarām. Arī paši amerikāņi laikam jau uzskata, ka Bušam ir zems intelekta līmenis. Esmu daudz par to lasījusi, uz vecumu jau ar politiku ļoti aizraujas.
Audzina Vili Krištopanu
— Jūs sekojat līdzi politiskajai dzīvei?
V.: — Mani interesē viss, kas notiek Latvijā un pasaulē, bet esam tik bezspēcīgi. Mēs balsojām par Repši, un es neesmu viņā vīlusies. Protams, daudz ko varēja labāk, bet kurš būs tas, kurš darīs? Pēdējā darbavieta mums bija angļu ģimnāzija, Einars Repše kādu laiku mācījās mūsu skolā. Mana meita kopā ar viņu korī dziedāja. Palicis atmiņā, ka Einars bija tas, kurš kora laikā drīkstēja pasēdēt, pieiet pie loga, jo viņš ģība.
Vīrs bija klases audzinātājs Vilim Krištopanam. Kad viņš vēl bija ministrs, vīrs uz ielas piegāja klāt un teica: “Tāpēc jau valstī nekas neiet, ka tādi kā jūs esat pie varas.” Krištopans atbildēja: “Jums uz mani dusmas tāpēc, ka es biju nekārtīgs.” Nē, viņš bija kārtīgs, bet viņam bija briesmīgs raksturs.
Vasarieši — vienīgie pasaulē
— Violetas kundze, jums ir tik rets vārds, kāpēc tāds izvēlēts?
V.: — Māte tajā laikā mācījās dziedāt, viņai patika opera. Gribēja mani nosaukt par Karmenu, bet sprieda, ka viņai grūta dzīve, tāpēc nosauca par Violetu. Viņai tak’ vēl grūtāka — nomira no tuberkulozes.
— Vasariešu dzimta var lepoties ar īsti latvisku, bet retu uzvārdu.
J.: — Mēs esam pasaulē vienīgie Vasarieši. Mans tēvs nācis no Zommeru dzimtas. Viņš bija sūtniecības atašejs Lietuvā un gribēja latviskot uzvārdu. Par to ieminējās Kārlim Skalbem, kurš ieteica kļūt par Vasariešiem. Esmu izpētījis, ka otra tāda uzvārda pasaulē nav.
— Kas jums dzīvē sagādā vislielāko prieku?
V.: — Daba un, protams, cilvēki. Te ir tik skaisti, zied liepas, pie pašas mājas lakstugaiļi dzied, un, ziniet, cik gadus man sasolīja dzeguze!
J.: — Mani iepriecina skaistas sievietes.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Vasarietis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1922. gada 3. augusts, Jelgavas rajona Ozolnieki.
NODARBOŠANĀS: liliju un dienliliju selekcionārs, liliju audzētāju asociācijas “Lilium Balticum” valdes loceklis.
IZGLĪTĪBA: augstākā — skolotājs.
ĢIMENE: sieva Violeta, divi dēli, divas meitas, 14 mazbērnu. Dēls Visvaldis, pēc izglītības ārsts, Salaspils sociālās aprūpes mājas direktors, Jānis strādā firmā “Ripo international” par meistaru, vecākā meita Gundega strādā Rīgas 47. vidusskolā par sociālo pedagoģi, jaunākā meita Kristīne ir vadītāja asistente ASV farmācijas kompānijas “MSD” pārstāvniecībā Latvijā.
HOROSKPOA ZĪME: Lauva.
***
Jānis Vasarietis
Mans veidols 2001./2002. gadā
Klāt astoņdesmit jau (bez viena),
Un trešā jaunībā rit dienas,
Bet viss joprojām ir kā senāk,
Jo vecums nenāk vēl un nenāk.
Mans ērgļa skats un smīns kā faunam
Liek nodrebēt pat meičām jaunām:
Kad viņas tik uz mani skatās,
Tām sirds kā jēra ļipa kratās.
Tās krunciņas, kas pieres ādā,
Uz manu dziļdomību rāda,
Un mats, kas paurī lepni slienas,
Vēl cirtojas kā puiša dienās.
Kaut tievs es tā kā oda zarna,
Ko noknābāt var kārna vārna,
Tač’ muskuļkalnus drēbes sedz,
Un tādēļ nav, kas viņus redz.
Liels akmens nierēs veidojies,
Tāpēc es arī esot liess…
Par to it priecīgs esmu es —
Tas celtniecībā noderēs.
No pakauša man krītot spalvas,
Jo sākot maitāties no galvas…
Nē, man ir zelta galva, raug,
Un zelts ar sūnām neapaug.
Man esot viens tik paša zobs…
Un tomēr nav man mutē robs,
Bet tīrā zeltā zobi mirdz,
Ka daiļām meičām trako sirds.
Ka mugurkauls man šķībs un greizs,
Ir radies spriedums nepareizs —
Es to kā cirkus mākslinieks
Tā izloku, ka pašam prieks.
Un leikocītu man par daudz?
Un to par bālumkaiti sauc?
Nē! Dzejnieks allaž bāls no vaiga
Un nesaprasts starp citiem staigā.
Ka plaušas pilnas smēķu kvēpu,
Tādēļ es mocoties ar klepu…
Tie dakteri, nu, tīrie aušas —
Ar klepu trenēju es plaušas.
Ka daiļkājiņas formā “O”,
Es esmu sajūsmā par to,
Jo to dēļ žokejkluba trasēs
Es esmu superekstra klasē.
Man augš- un apakšvaigu āda
Daudz krunciņu un grumbu rāda…
Jā, vaigs, kas dziļām grumbām šķērsots,
Par gara diženumu vēstot.
Man (it kā) trīcot rokas, kājas,
Un arī galva tirinājas…
Nē! Modes deju mācos es,
Kas Parkinsona vārdu nes.
Man, saka, esot korķi ausīs…
Nu, kas gan muļķības šīs klausīs?
Un ja ar’ ir, tos lietā likšu,
Pie šņabja pudeles kad tikšu.
Man acīs esot katarakts
Un tādēļ draudot tumša nakts…
Bet skaistas meičas redzu es!
Kas labāks vēl uz pasaules?!
Man priekšā nolikts spogulis,
Kur smaida ražens jauneklis,
Jo pozitīvs it viss ir man,
Tai skaitā arī “vasermans”.
