Kā pasakā. Lai gan ekskursijās gadījies redzēt dažādus brīnumus, nedomāju, ka īstenībā mēdz būt arī iztēlē uzburtās pasaku pilis.
(Nobeigums. Sākums 8. jūlijā.)
Kā pasakā
Lai gan ekskursijās gadījies redzēt dažādus brīnumus, nedomāju, ka īstenībā mēdz būt arī iztēlē uzburtās pasaku pilis. Bet Noišvānšteinas pils ir tieši tāda. Pils celta īstajā Vācijas seno bruņinieku piļu stilā — sniegbalta, uz stāvas klints, gleznaina kalnu fona. Te mājo romantisma gars un šķiet ideāla vide Riharda Vāgnera “Loengrīna” un “Tanheizera” varoņu darbībai.
1868. gadā karalis Rihardam Vāgneram rakstīja par nodomu celt pili, piemetinot: “Šī vieta ir viena no skaistākajām, kādu tik var atrast…”.
Pils pēc karaļa Ludviga II norādījuma celta no 1869. līdz 1886. gadam. Pats pasaku karalis gan pilī uzturējies ļoti maz — tikai 172 dienas.
Starp citu, Volts Disnejs, zīmējot pasaku pilis savām multfilmām, ietekmējies tieši no visskaistākās pils — Noišvānšteinas.
Izšķērdība ik uz soļa
Tas, ka karalis bijis izšķērdīgs, pilī jūtams ik uz soļa. Viss spīd un laistās. Troņa zāle, galerija, ēdamzāle, guļamistaba, ģērbtuve, viesistaba, darba kabinets, dziedoņu zāle — visās šajās telpās neskaitāmi mākslas darbi un gleznojumi, kas ataino skatus no leģendas par Loengrīnu.
Pat mazā lūgšanu kapella blakus guļamistabai ir kā brīnumu buduārs. Tā veltīta Francijas karalim Ludvigam IX, kuram par godu dots vārds pasaku karalim. Tās centrā glezna, kurā redzams svētais Ludvigs, savukārt sānos krāšņas vitrāžas, kurās viņš attēlots, saņemot pēdējo mierinājumu.
Versaļa miniatūrā
Diena jau sliecās uz vakara pusi, kad apmeklējām ekskursijas pēdējo apskates objektu — Linderhofas pili, kura arī celta pēc karaļa Ludviga II pasūtījuma. Ideja par šīs ēkas celtniecību karalim radās pēc Versaļas apmeklējuma. Tā ir veltījums Francijas karaļiem Ludviķim XIV un Ludviķim XV. Šī ir vienīgā pils, kura pabeigta karaļa dzīves laikā. Karaliskā villa, kura celta arhitekta Georga Dolmana vadībā un simbolizēja absolūto karalisti, vairāk gan kalpoja par karaļa personisko patvērumu, par vietu, kur uzturējās karalis, kurš bija norobežojies no tautas. Karaliskā villa uzbūvēta ar terasēm, un tās priekšā izveidots baseins, kurā apzeltītu skulptūru vidū ir strūklaka. Mums laimējās — tā darbojas ik stundu tikai pāris minūšu. Todien paspējām uz pēdējo seansu. Strūklakas augstums — aptuveni 30 metru. Vilinošs izskatījās austrumnieciskā stilā veidotais Mauru un Hundinga namiņš. Pēdējā karalis pavadīja pilnmēness naktis lasot un meditējot.
Opera pazemē
Gleznās villas parkā apskatāma pazemes grota. Nesen izgudrotās un turpat netālu Alpu ūdenskrituma saražotās elektrības gaismā karalis Ludvigs II skatījies topošo Vāgnera operu fragmentus. Te izveidots arī ezeriņš, kurā greznā laivā varēja slīdēt un baudīt komponista mūzikas burvību. Zemūdens apgaismojums, mākslīgi viļņi, mainīgi gaismas efekti — tas viss šajā brīnumainajā alā, kura nosaukta Venēras vārdā.
***
Kad atceros ceļojumu uz Bavāriju, nāk prātā debesis. Zili rozā sajaukums tā vien vedināja uz romantiskām domām. Debesu apspīdētie kalni atmirdzēja visdažādākajās nokrāsās. Kāds ekskursants pat jūsmīgi noskandēja dziesmas vārdus:
“Esmu bijis daudz vietās,
Esmu redzējis daudz seju,
Bet ne ar ko nevar salīdzināt
Zilos, dzeltenos un violetos kalnus.”
Skaistas debesis ir arī virs mūsu mājām, tikai ikdienā, staigājot ar skatu uz leju, tās nemanām. Varbūt tāpēc vien ir vērts ceļot, lai apjaustu, cik daudz daiļa, ko meklējam citur, ir tepat blakus, tikai jāatrod laiku to ieraudzīt.
