Turpinājums. Elle tā tomēr nebija. Drošu sirdi stājos rindā, lai dotos pretī piedzīvojumam.
2. turpinājums.
Elle tā tomēr nebija
Drošu sirdi stājos rindā, lai dotos pretī piedzīvojumam. Sākums bija ļoti skaists — iesēdos krēsliņā, jauns zellis zibenīgi ātri aizdarīja sānu aizslietni. Lēnām iebraucām tvertnes iekšpusē. Bija bezgala jauka sajūta — zilganā gaismā spīdēja zvaigznes, skanēja kosmiski smeldzīga mūzika, un mēs palēnām cēlāmies uz augšu, arvien pieaugot ātrumam. Pamazām sāku justies neomulīgi un ciešāk iekrampējos sēdvietā. Kad izkļuvām “bunduļa” ārpusē, sēžamratiņi sāka ripot kā negudri. Lai gan ar īpašu skaļumu nekad neesmu izcēlusies, šoreiz klusēt nespēju — ar aizvērtām acīm bļāvu, cik spēka, bet mani neviens nedzirdēja, jo visi kliedza kā negudri. Iespējams, viņi to darīja no sajūsmas, tikai ne es. Prātā iešāvās doma, ka zellis ļoti pavirši aiztaisīja manu sēdvietu un teju, teju no krēsla izlidošu kā komēta. No manis nekas pāri nepaliks, ja nu vienīgi somiņa, kurā ir pase un pāris mīļu lietiņu, pēc kurām varētu sazīmēt, ka es kādreiz še sēdējusi… Klusībā vēl paspēju domās visiem lūgt piedošanu, ja kādam nejauši pāri darīts, kad pēkšņi jutu, ka sēžamais kaut kā tiek sagāzts un es krītu kaut kādā tumsā… Un tad iestājās miers. Vai tiešām esmu nokļuvusi ellē? Atveru acis un konstatēju — esmu dzīva, vienkārši atrakcija beigusies.
Gandrīz “uzķeros” uz frančiem
Nu visiem stāstu, ka mierīgi varu būt par kosmonauti. Man ne no kā vairs nav bail. Bet otrreiz uz šo atrakciju gan negribētu iet. Ziņkāres dzīta, gandrīz nejauši iekļuvu vēl trakākā atrakcijā. Francijas paviljonā bija uzcelta milzīga, liela spīdīga bumbveida ēka. Pie tās bija gara rinda. Nostājos arī es. Kad biju tikusi gandrīz līdz galam un ieraudzīju, ka cilvēki sēžas kaut kādos braucamajos, ātri metos ārā. Un izrādās — pareizi darīju. Salīdzinot ar krievu atrakciju, šī esot bijusi līdzīga, tikai vēl ātrāka un “krutāka” (pēc aculiecinieku stāsta).
Neparastais karalis
Romantiski bērnišķīgas izjūtas pārņēma pēc Bavārijas karaļa Ludviga II piļu apskates. Ne velti viņš tautā saukts par pasaku karali. Diemžēl liktenis viņam nebija īpaši labvēlīgs — šajā saulē nodzīvoja tikai 41 gadu. Viņa mūžs traģiski aprāvās 1886. gadā. Viena no versijām vēsta, ka viņš mucis no cietuma, kurā ieslodzīja par pārmērīgu līdzekļu izšķērdēšanu. Peldot pāri Štarnbergerzes ezeram, noslīcis, cita — viņu nošāvuši sardzes vīri. Lai nu kā, bet viens no viņa traģiskā gala veicinošiem apstākļiem droši vien bija karaļa nesaprastā dvēsele. Ludvigs II savējo vidū bija dvēseliski svešs. Arī mīlestībā viņš bija viens. Stāsta, ka skaistules — Austroungārijas karalienes Elizabetes māsīca — viņam atteikusi. Kāpēc? Sensāciju kārajiem karalis ir gana gards kumosiņš apspriešanai — Ludvigs II bezgala dievināja Riharda Vāgnera mūziku un arī pašu komponistu, kuram bija mecenāts uz mūžu.
Pilis — patvērums no tautas
Karalis pilis necēla tautai — nevarēdams pieņemt reālo dzīvi, viņš tajās īstenoja savus sapņus. Tās bija vietas, kurp viņš varēja aizmukt no “apnicīgās, samaitātās un ļaunās” tautas.
Karaļa dzīvesstils bija tikpat pasakains kā viņa pilis. Viņš naktis mīlēja vairāk nekā dienas. Sevišķi viņam patika nakts izbraucieni ragavās.
1886. gada 9. jūnijā valsts komisija paziņoja, ka karalis Ludvigs II ir rīcības nespējīgs, pēc trijām dienām karalis devās savā pēdējā braucienā no Noišvānšteinas pils uz Bergas cietoksni, un dienu vēlāk viņa dzīves pasaka traģiski aprāvās.
Starp citu, “Impro ceļojumi” augustā rīko ekskursiju “Pasaku karaļa zeme Bavārija”, kurā paredzēts 24. augustā apmeklēt Ludviga II dzimšanas un vārdadienas svinības, kuras noritēs Oberammergavā pie Linderhofas. Turpinājums nākamajā numurā.
Izziņai. Rihards Vāgners (1813.—1883.) — vācu komponists, diriģents, rakstnieks. Viens no pasaules ievērojamākajiem komponistiem, operas žanra reformators. Komponējis operas (“Tanheizers”, “Loengrīns”, tetraloģiju “Nībelungu gredzens”), simfoniskus un vokāli instrumentālus darbus, kamermūziku. Bijis arī ievērojams operas un simfoniskās mūzikas diriģents (no 1837.—1839. gadam darbojies Rīgā).
