Nu jau tā ir pagātne — izskanējis skaistākais mirklis mūsu tautas dzīvē — Dziesmu svētki.
Nu jau tā ir pagātne — izskanējis skaistākais mirklis mūsu tautas dzīvē — Dziesmu svētki.
Brazīliešu rakstnieks P. Koelju teicis, ka “pasaules dvēseli zaro cilvēku laime”. Latviešu dvēseli zaro tautasdziesma.
Tā izgājusi cauri gadsimtiem, tajā kā krāšņā pīnē ievītas gan baltās, gan nebaltās dienas. Var tikai apbrīnot, kā tai vienmēr izdevies būt tik stiprai un izspraukties kā zaļam cerību asnam pat visdrūmākajos laikos, kad mūsu zemē kārtību noteica svešas varas.
Manuprāt, Dziesmu svētki ir kā mazas revolūcijas, kur atdzimst latviešu nacionālais pašlepnums. Ikdienā tas, bieži vien šķiet, iegrimst nebūtībā, un mēs pārvēršamies pelēkā, brīžiem skaudīgā, nenovīdīgā tautas masā.
Žēl, ka uz Dziesmu svētku gājienu nevar atbraukt visi Latvijas iedzīvotāji. Ja cilvēks dienu pavada tik daudzu smaidu, prieka, labestības pilsētā, viņa dvēsele ir kā rīta rasas izslaucīta. Un tad uz pasauli var paskatīties skaidrām bērna acīm, cik mēs esam bagāti. Kad gājienā dzirdi pieminam Aizkraukles, Kokneses, Pļaviņu, Neretas, Iršu, Skrīveru, Daudzevas vārdu, pārņem dīvains lepnums. Arī mēs taču stīgojam pasaules dvēseli.
Kāda pašdarbniece, gājienā ejot, dzirdējusi, kā viena rīdziniece brīnījusies, kur Koknesei tik daudz kolektīvu. Otra bildusi — vai tad nezini, ka tā ir liela pilsēta. Arī mēs, mazā Latvija, esam maza tikai kartē. Dziesmā esam lielāki par jebkuru dižvalsti. Un dziesma ir mūsu lepnums.
