Pagājušajā nedēļā, šķiet, visa Latvija vienojās vienā dziesmā, vienā dejas solī – XXIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos piedalījās ap 30000 dziedātāju un dejotāju.
Pagājušajā nedēļā, šķiet, visa Latvija vienojās vienā dziesmā, vienā dejas solī – XXIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos piedalījās ap 30000 dziedātāju un dejotāju.
Dejas solī, ieausta latviskos rakstos, plaiksnīja uguns, šalca vējš, burbuļoja ūdens, smaržoja zeme. Vērojot deju lieluzvedumu, neviļus pārņēma siltas trīsas, vērojot dejotāju raito soli un līksmās sejas. Prātā palika kāds vecs vīrs, kura tēls uz mirkli pazibēja televizora ekrānā. Sirmais kungs, kaut gadu nastas saliekts, grieza danci, apliecinot, ka nekas, pat laiks, nespēj apdzēst liesmu, ko sirdī spēj iedegt deja. Arī dziesma Mežaparka lielajā estrādē aizskanēja tālu pāri mežu galiem, un vēlu vakarā, šķiet, dziedātāju jūtu atblāzma bija redzama tumši zilajās debesīs. Dziesmu svētki jau pieder pagātnei, taču katra sirdī tie atstājuši kādas neizdzēšamas atmiņas.
Diemžēl pagājusī nedēļa nemaz tik mierīga nebija. Ministru prezidents Einars Repše tik ļoti aizrāvies ar valsts ierēdņu pieskatīšanu un pamācīšanu, ka nolēmis ietekmēt Latvijas Radio žurnālistu, mācot, kā pareizi jāuzdod jautājumi.
Lai arī premjers ir tikai cilvēks, viņa amata pienākumi liek pārdomāt katru vārdu, ik teikumu, lai to nevarētu pārprast vai traktēt citādi, nekā domājis runātājs. Tomēr gluži kā skolas puika premjers izrunā frāzes, kuras, pat ja viņš patiesi tā domā, jāpatur pie sevis. Šajā reizē klupšanas akmens izrādījusies diskusija par neveiksmīgo valsts prezidenta ātrākas ievēlēšanas mēģinājumu, kuras laikā Repše paudis domu par „informācijas noplūdi”. Viņš uzskata, ka žurnālisti nozaguši informāciju par šīm vēlēšanām. Pirms intervijas izskanēšanas ēterā premjera padomnieks Dans Titavs pieprasījis rediģēt materiālu, taču tas nav izdarīts, un žurnālists Jānis Krēvics izsaukts pie Repšes uz „paklāja”. Vēlāk premjers atteicies sniegt interviju žurnālista netīkamā darba stila dēļ.
Izanalizējot notikušo, Latvijas Radio vadība nolēmusi, ka žurnālists Jānis Krēvics, kurš vada sestdienas intervijas, var turpināt strādāt un uzdot tādus jautājumus, kādus vēlas.
Šis nav pirmais gadījums, kad premjers mēģina ietekmēt masu saziņas līdzekļu darbu. Tas liecina par viņa noslieci uz totalitārismu, kad visa vara koncentrēta vienās rokās un visiem jāpakļaujas „stingrās rokas” norādījumiem.
Mediju eksperti uzskata, ka šāda varas pārstāvju rīcība ir smags mediju tiesību pārkāpums, ko var salīdzināt ar liecinieku ietekmēšanu tiesā, par kuru, piemēram, Zviedrijā, var zaudēt amatu pat visaugstākā ranga darbinieki. Šāda rīcība liecina arī par premjera un viņa padomnieku neizpratni par medijiem lemto varas uzraudzības lomu demokrātiskā sabiedrībā.
Pēc „stingrās rokas” principa pagājušajā nedēļā vadījušās arī Amerikas Savienotās Valstis, kuras pārtraukušas miljoniem dolāru vērtas militārās palīdzības programmas apturēšanu vairāk nekā 50 valstīm, tajā skaitā NATO kandidātēm, arī Latvijai.
Grēkāži šoreiz nav parakstījuši līgumu par Amerikas pilsoņu neizdošanu Starptautiskajai krimināltiesai. Tā izveidota ar mērķi sodīt un saukt pie tiesas kara noziedzniekus un tos, kuri vainojami genocīdā.
ASV administrācija uzskata, ka šīs tiesas darbā ir ievērojami trūkumi, kas padara to nekontrolējamu, tajā cilvēku var notiesāt arī politisku motīvu vai ambīciju dēļ.
Aizokeāna milzis kārtējo reizi pierādījis, ka mēdz turēt pasaules sabiedrībai dotos solījumus, rūpējas par saviem pavalstniekiem un nesniegs palīdzību nevienam, kurš nerespektē tiesības aizsargāt savus pilsoņus, taču vienlaikus kārtējo reizi pierādīts apgalvojums –– kam spēks, tam taisnība.
Latvijai nāksies izlemt, vai pakļauties ASV prasībai, lai nezaudētu no 6 līdz 10 miljoniem ASV dolāru gadā. Politiķi gan uzskata, ka palīdzība varētu atsākties pēc Latvijas iestāšanās NATO.
Ķildas un nesaskaņas radušās arī tuvu kaimiņu starpā. Teju tirdzniecības karš draud izcelties starp Latviju un Lietuvu, jo pašmāju valdība kārtējo reizi mēģina aizsargāt vietējos cūkgaļas ražotājus, īstenojot cūkgaļas tirgus aizsardzības pasākumus, nosakot kvotas un papildus muitas nodokli. Savukārt lietuvieši solījuši nepalikt parādā un ar papildu ievedmuitu aplikt vairāk nekā 20 no Latvijā ražotajiem un Lietuvā pārdotajiem pārtikas produktiem. Tās dēļ miljoniem latu zaudējumi var rasties vairākiem vietējiem pārtikas ražotājiem. Dažs uzņēmējs pat solījis Latvijas valsti sūdzēt tiesā.
Lietuvieši gan nebūt nav lielākie cūkgaļas importētāji. Šajā jomā lauvas tiesa pieder Polijai un Igaunijai, kas par tirgus aizsardzības pasākumiem, šķiet, īpaši neuztraucas.
Lietuvas pārtikas produktu ražotāju nepārprotamā vēlme iekarot Latvijas tirgu ir acīm redzama. Ne velti teju pat mazajos veikaliņos blakus „Karūnas” konfektēm laiku pa laikam nopērkami citi kaimiņos ražotie produkti, kuru transportēšanas lietderība lielākos attālumos ir visai apšaubāma.
Nesen, viesojoties Lietuvā, bija iespēja pārliecināties, ka turienes veikalos tas pats piens, krējums, saldējums un jogurts, kas nopērkams Latvijā, pārrēķinot mūsu naudā, maksā piecus līdz septiņus santīmus dārgāk. Pat nespeciālistam šķiet mazliet dīvaini, kā tik tālu vestais produkts var maksāt mazāk nekā uz vietas pārdotais. Šī cenu atšķirība uzskatāmi pierāda kaimiņu uzņēmēju vēlmi ar cenu dempingu panākt, ka Latvijas lauksaimnieku ražojumus pašu mājās nepērk to samērā augstās cenas dēļ. Diemžēl tas var izjaukt normālu zemkopības attīstību Latvijā.
Tā vietā, lai rastu problēmas risinājumu mierīgā sarunu ceļā, mēs ar lietuviešiem spēlējam niķīgu bērnu rotaļu „kā tu man, tā es tev”.
Kamēr politiķi cīnās ar globālām problēmām, Latviju pārstaigā viens lietus mākonis pēc otra. Lietus straumes renstelē aizskalo putekļus un gružus. Atliek vien gaidīt lietu, kurš spētu kaut nedaudz baltākas darīt mūsu domas, tad vasara kļūs vēl gaišāka un jaukāka.
