Pirms desmit gadiem – 1993. gada 19. septembrī – jaunjelgavietis Viktors Alekna atgriezās no kārtējā kuģa reisa Atlantijas okeānā.
Pirms desmit gadiem — 1993. gada 19. septembrī — jaunjelgavietis Viktors Alekna atgriezās no kārtējā kuģa reisa Atlantijas okeānā. Tobrīd viņš vēl nezināja, ka tas būs pēdējais reiss un trīsdesmit gadu ilgās jūrnieka gaitas beigsies. Tomēr ūdeni Viktors nav aizmirsis ne dienu. Nu viņš Daugavā stūrē kuteri, nodrošinot cilvēku pārvadāšanu no Jaunjelgavas uz Skrīveriem.
Vilina romantika
— Jūrniekam ir grūts darbs — mēnešiem ilgi reisi tālu no mājām, liela atbildība. Kādēļ izvēlējāties jūrnieka profesiju?
— Vilināja romantika, piedzīvojumi. Jūrnieka profesija šķita ļoti interesanta, turklāt šis darbs bija labi apmaksāts. Tādēļ pēc vidusskolas devos uz Liepājas jūrskolu un, to beidzot, turpat sāku strādāt. Jaunos jūrniekus sūtīja darbā pa visu PSRS, bet man laimējās palikt Liepājas zvejas okeāna flotē. Tajā bija ap 100 zvejas kuģu, un jūrnieku vajadzēja ļoti daudz. Liepājas flotē nostrādāju trīsdesmit gadu, līdz tā izjuka.
— Kādu amatu uz kuģa ieņēmāt?
— Pirmajos braucienos devos kā trešais stūrmanis, pamazām saņemot paaugstinājumus: otrais stūrmanis, vecākais kapteiņa palīgs, līdz kļuvu par kapteini. Tas nenācās viegli. Vispirms daudzus reisus izbraucu zemākā rangā, tad darbavieta ieteica un Rīgā mani apstiprināja par kapteini. Diemžēl šajā rangā nokuģoju tikai gadu, jo sākās juku laiki, un floti izformēja.
Jauni kuģi metāllūžņiem
— Kādēļ? Savulaik Baltijas valstu flote bija viena no lielākajām. Vai tiešām tā nevarēja darbu turpināt?
— Bija viena no spēcīgākajām flotēm, nu nav nekā. Vai Latvijai vispār ir okeāna zvejas flote? Nav. Palikuši vien daži nelieli kuģīši, kuri zvejo Baltijas jūrā. Liepājā vien bija ap 100 lielo zvejas kuģu, Rīgā vēl vairāk. Kādēļ visu likvidēja, nezinu. Tolaik runāja, ka lielie padomju kuģi nav ekonomiski, tērē daudz degvielas un to ekspluatācija neatmaksājas. Taču tā vis nav! Mūsu flotē bija ļoti moderni un labi zvejas kuģi, vēl šodien tādi strādā ārzemēs, un neviens nesūdzas. Reorganizācija notika ātri. Jau reisā jutām, ka nav kaut kas kārtībā, bet mums solīja, ka viss būs labi. Beidzām reisu, iebraucām Montevideo ostā, un tur kļuva skaidrs, ka tālāk netiksim. Apmēram mēnesi nonīkām, gaidot naudu mājupceļam. Kad sagaidījām, kuģus atstājuši, lidojām mājās.
— Kas notika ar kuģiem?
— Palika ārzemēs. Zinu, ka vismaz pieci mūsu flotes kuģi palika svešās ostās. Tā arī kaut kur vēlāk pazuda. Daudz kuģu sagrieza metāllūžņos. Aizveda no Liepājas uz Indiju un sagrieza. Labus, izremontētus kuģus! Nevienam tos te nevajadzēja. Daudzus arī lēti pārdeva. Kur tie tagad, pat iedomāties nevaru! Bet mūsu jūrnieki spiesti strādāt zem svešas valsts karogiem.
Arodbiedrība neļauj strādāt
— Kad kuģus sagrieza, ļoti daudz jūrnieku palika bez darba. Ko darījāt jūs?
— Kopš tās dienas (1993. gada 19. septembra — aut.) jūrā vairs neesmu gājis. Vēl līdz 1995. gadam skaitījos darbā Liepājas tirdzniecības flotē, cerot kādreiz atkal kāpt uz klāja. Bet nekas neatjaunojās, un devos izdienas pensijā. Tie, kuri bija jaunāki, gāja strādāt uz ārzemju kuģiem. Taču tur pieņēma tikai līdz 45 gadiem vecus jūrniekus. Ārzemēs arodbiedrība prasa, lai līdz pensijai pie viņiem būtu nostrādāts vismaz 20 gadu. Tā nu sanāk, ka par 45 gadiem vecāki jūrnieki uz ārzemju kuģiem strādāt netika. Paliku tepat. Gribēju strādāt Rīgas tirdzniecības flotē, bet tur pateica: vietējo pietiek. Atgriezos Jaunjelgavā, kur tieši tobrīd vajadzēja darbiniekus kuģītim, kurš Daugavā pārvadā pasažierus starp Jaunjelgavu un Skrīveriem.
— Vai uz okeānu atpakaļ nekārojat?
— Velk, protams. Tā ir visiem, kuri jūrā gājuši. Gribētos vēl noteikti doties reisā. Bet kur tu skriesi! Ja nebūtu Liepājas bāze likvidēta, vēl šodien noteikti brauktu. Es Rīgā pat lūdzu, lai ļauj kaut zemākā rangā kādu reisu izbraukt, bet nekā, brīvu vietu nebija.
— Varbūt tomēr laiks atpūsties. Diezgan ilgi kuģots.
— Nē, ūdens ir mana stihija, mājās uz mūrīša sēdēt negribu. Tādēļ īrēju no pašvaldības kuteri un vadāju cilvēkus.
— Tad jau kapteiņa cepuri skapī noglabāt vēl nevar.
— Tā sanāk. Vismaz cilvēki mani joprojām uzskata par kapteini, kaut kuģītis krietni mazāks.
Neredz, kā bērni aug
— Jūrnieki mājās ir ļoti reti. Kā ģimene spēja samierināties ar jūsu prombūtni?
— Mājās tiešām biju reti. Reiss ilga pusgadu, un vēl mēnesis remontā. Tad lidojām mājās, mūsu vietā stājās cita komanda. Mājās dzīvoju kādu mēnesi, divus un pēc tam atkal devos pusgadu ilgā braucienā. Ģimene, protams, cieta. Man tā sanāca — atbraucu, meita tikko piedzimusi. Atbraucu nākamreiz — meita jau pretī skrien. Neredzēju, kā bērni aug.
— Kas, jūsuprāt, liek jūrnieku sievām mēnešiem ilgi gaidīt vīrus?
— Citai tā ir romantika, atkalredzēšanās prieks, citai varbūt materiālais ieguvums, iespēja iegūt mantas, kādas te nevarēja dabūt. Domāju, katrā ģimenē tas ir individuāli.
Bēg uz ārzemēm
— Kuģojot noteikti daudzās valstīs pabijāt?
— Zvejojām pa visu Atlantijas okeānu no pašiem ziemeļiem, Murmanskas, līdz pat Namībijas krastiem. Pēdējās ekspedīcijas mums bija pie Dienvidamerikas krastiem, kur kalmārus ķērām. Jā, daudzas valstis apskatīju, īpaši, kad remontējām kuģus starp reisiem. Tas notika dažādās ostās. Ja tagad būtu jāsaskaita, cik svešās zemēs pabūts, diezin vai izdotos. Tik daudz valstu 30 gadu laikā apbraukts!
— Vai padomju jūrniekiem ļāva brīvi svešās valstis apskatīt?
— Uzraudzīja, brīvi iet nedrīkstēja. Uz kuģa bija speciāls cilvēks, kurš raudzījās, lai mēs nesatiekam “nepareizos” cilvēkus vai neaizejam neatļautā virzienā. Turklāt uz ārzemēm ļāva braukt tikai pārbaudītiem cilvēkiem.
— Dzirdēts, ka jūrnieki bēga uz ārzemēm.
— Pašam tas nav piedzīvots, bet zinu, ka bija jūrnieki, kuri aizmuka uz ārzemēm. Arī no Latvijas bija tādi gadījumi, kad jūrnieki aizgāja krastā un neatgriezās. Palika ārzemēs.
— Vai jūs svešās valstis nevilināja?
— Nē, ko es svešumā darīšu! Tur viss nezināms, arī valodas barjera bija liela, jo angļu valodu mācīja minimāli. Bez valodas zināšanām darbu ārzemēs neatrast, tas skaidrs.
Zivis — gardākā maltīte
— Zinu jūrniekus, kuri kuģojot pārēdušies zivis un nu uz tām pat skatīties negrib. Kā ir jums?
— Zivis garšo labāk nekā gaļa. Tās ir ļoti gardas, man garšojušas un garšo vienmēr. Kad strādā uz vietas okeānā, tādas zivis gadās, par kādām krastā pat dzirdēts nav. Man pašam bijuši reti lomi, kādus ar visu gadu ilgo pieredzi nebiju redzējis. Bet mēs retās zivis, tās, kuras tagad uzskata par delikatesēm, pārstrādājām miltos, jo nebija jēgas mazu lomu sūtīt uz krastu.
— Cik lieli bija jūsu kuģa lomi?
— Ļoti dažādi. Vienu dienu nozvejojām pat 100 tonnu, bet citā — labi ja desmit, divdesmit. Arī kuģi bija dažādi. Daži tikai zvejoja un lomu lielajiem transportkuģiem nodeva, kur zivis sasaldēja. Lielākajos kuģos bija cehs, kur zivis apstrādāja un saldēja. Viss notika, kuģim peldot. Lielajos kuģos bija 96 cilvēku komanda, mazākos, kur nebija cehu, strādāja ap 30 cilvēku. Esmu strādājis uz visādiem kuģiem, uz lielajiem kā stūrmanis, uz mazajiem arī kā kapteinis.
— Vadīt šādu kuģi ir liela atbildība.
— Jā, jo no stūrmaņa atkarīgs kuģa liktenis un pārējo dzīvība. Viņam viss jāredz, jādzird un jājūt, kā kuģis peld.
— Vai gadījās avārijas?
— Uz mana kuģa nē, bet citiem gan bija. Reiz Mauritānijā steidzām palīgā diviem lietuviešu kuģiem, kuri bija saskrējušies un viens grima.
Čūska bailēs stindzina
— Vai kuģojot bijuši arī kādi kuriozi?
— Protams, bet kas visus var atcerēties! Reiz izvelkam trali, izberam zivis uz klāja un no kaudzes izlien milzīga čūska, ap diviem metriem gara. Visi bailēs sastingām, bet čūska izslējās un nira atpakaļ ūdenī. Arī lieli astoņkāji gadījušies. Tik milzīgi, ka nevarējām noturēt, un astoņkājis iemuka atpakaļ ūdenī. Viņa piesūcekņi ir tik spēcīgi, ka nevar no virsmas atraut.
— Kā ar pirātiem un spoku kuģiem?
— Dzirdējis esmu dažādus briesmu stāstus, bet tiem neticu, jo pats neesmu piedzīvojis. Kolēģi gan stāstīja, ka pie Jaunzēlandes pirāti kuģiem uzbrūk, taču tādu pirātu, kā filmās rāda, nebija. Vairāk varbūt laupītāji, bet zvejas kuģi nebija iecienīti, tie lielas vērtības nepārvadāja. Arī spoku kuģus nav nācies sastapt. Tikai tāda jocīga sajūta bija, braucot caur Bermuda trijstūri, lai gan viss beidzās laimīgi.
Mīti par sievietēm
— Runā, ka sievietes uz kuģa nes nelaimi. Vai tā taisnība?
— Uz lielajiem kuģiem bija vairākas sievietes un neviena nelaimi nenesa. Šķiet, tas ir krastā dzīvojošo izdomājums. Gluži otrādi — sieviete uz kuģa liek arī vīriešiem būt kārtīgiem. Tas teiciens ir aplams, īpaši mūsdienās. Tagad sievietes ir arī veiksmīgas kuģu kapteines.
— Stāsta arī, ka jūrniekam katrā ostā pa sievietei.
— Negribētu tam piekrist. Var jau būt, ka ir kāds jūrnieks, kuru katrā ostā gaida sieviete, tomēr domāju, ka arī to izdomājuši krastā palicēji. Lai ir ko par jūrniekiem runāt!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Viktors Alekna.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada 21. jūnijs, Ogres rajona Madliena.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, stūrmanis—kapteinis.
NODARBOŠANĀS: Jaunjelgavas pārceltuves nomnieks un kutera vadītājs.
ĢIMENE: precējies, divas meitas.
VAĻASPRIEKS: sēņošana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
