Koknesiete Liberata (šo neparasto vārdu viņai devuši nevis vecāki, bet vietējais mācītājs — aut.) Salmiņa ir liela dziedātāja.
Koknesiete Liberata (šo neparasto vārdu viņai devuši nevis vecāki, bet vietējais mācītājs — aut.) Salmiņa ir liela dziedātāja. Varbūt tāpēc, ka nāk no dziedošās Latgales, varbūt tāpēc, ka dziedot vieglāk bēdas pārdzīvot un prieks ilgāk iegulst sirdī.
Bez melodijām esam nabagi
Viņa uzskata, ka bez dziesmas cilvēks ir nabags, kaut arī pieder daudz naudas un mantas. Liberatas kora dziedātājas gaitas sākās Malnavas tehnikumā, un meitenei vēl nebija divdesmit gadu, kad 1959. gada vasarā viņa piedalījās savos pirmajos Dziesmu svētkos Rīgā. No tā laika Mežaparka estrādes priedēs viņas alts skanējis katros latviešu dziedāšanas svētkos un skanēs arī šovasar.
— Nemaz nezinu, cik svētku iznāk. Jārēķina, jo tie notiek reizi trijos, četros gados. Tādai rēķināšanai nekad nav laika, un tas jau arī nav galvenais, — smej dzīvespriecīgā kundze, kurai balss joprojām skanīga un stāja stalta — kā īstai latviešu sievietei. Sievai, mātei, vecmāmiņai.
Meitas manto mātes balsi
— Vai arī jūsu māte labprāt dziedāja?
— Jā, māte bija ne tikai liela dziedātāja, bet arī talantīga audēja. Mēs, visas trīs māsas, viņā “atsitušās”, esam nenogurdināmas dziedātājas. Tādas bijām bērnībā, tādas esam joprojām, kad sabraucam kopā, dziedam balsīs gan mūsu mīļās latgaliešu melodijas, gan baznīcas dziesmas.
Mana vecākā māsa vēl tagad dzied Ludzas korī, otra māsa — Baltinavas ansamblī.
Atceras Dieva dziesmas
No bērnības atceros Dieva dziesmas, kuras skandējām pie krucifiksiem un dievnamā. Mūsmājas no baznīcas bija vairāk nekā triju kilometru attālumā, bet tur dziedātās dziesmas skanēja līdz pat mūsu “Saulītēm”. Īpaši klusās dienās, kad neliels vējiņš pūta uz mūsu pusi.
Atceroties toreizējos dziedātājus ar viņu varenajām balsīm, tagadējie dažos baznīcu koros izklausās pavisam klusi un neskanīgi.
Pirmajā darbdienā uzaicina korī
— Kad kļuvāt par koknesieti?
— Pēc tehnikuma beigšanas strādāju Latgalē, bet tad uzzināju, ka Kokneses tuvumā kolhozā “Rīts” vajadzīga zootehniķe, un pārnācu uz šejieni.
Kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Torsters bija ļoti stingrs, pats strādāja bez atpūtas un arī no speciālistiem prasīja tādu pašu pašaizliedzību. Ja sadzērušās slaucējas neizslauca govis, to darīja fermu pārziņi, zootehniķi vai veterinārie darbinieki. Priekšsēdētājs uzmanīja, lai lopi bezatbildīgu kopēju dēļ neciestu.
— Vai vēl atceraties pirmo darba dienu?
— Mana pirmā darba diena bija 1966. gada 1. aprīlī. Ienāk kantorī Broderu Arvīds, lai viņam vieglas smiltis, un uzaicina mani dziedāt Kokneses jauktajā korī. Es uzreiz piekritu.
Cilvēku stiprina un arī sadedzina
— Ko jums nozīmē koris?
— Koris stiprina cilvēka garu, dvēseli, dziedot atpūšamies un kļūstam garīgi bagātāki.
— Vai tad mēģinājumos var atpūsties?
— Cilvēks dziesmās ne tikai sadeg, bet arī smeļas brīnumainu spēku. Brīžos uz lielās estrādes mēs nejūtam — karsē saule vai mērcē lietus. Mūs neredzamā sudrabotā pavedienā saista īpaša burvība. Balsij plūstot un izdziedot maģiskos vārdus, krūtīs straujāk iepukstas sirds, pat “skudriņas” pa muguru skrien…
Ļeņina slavinājumi nepatīk
— Vai tā bija arī tad, kad dziedājāt slavas dziesmas Ļeņinam?
— Man šīs dziesmas nepatika. Es sevi uzskatu par Kārļa Ulmaņa bērnu, kurš dzimis vēl brīvā un laimīgā Latvijā. No vecāku stāstījuma zināju, kādu “brīvību” mums dāvāja Krievija un kāda “saule” bija Ļeņins.
Labi atceros kara gadus, vācu un krievu laikus. Un arī to gadu dziesmas — skumjas, bet bezgala skaistas, īpaši latviešu karavīru dziedātās.
Diriģente neierodas tikai vienreiz
— Bagātajā kora dziedātājas mūžā esat iepazinusi daudzus diriģentus. Vai katrs no viņiem jums ir ko devis?
— Patlaban ar Kokneses jaukto kori strādā īsti profesionāļi — Uģis Matvejs un Modra Šuriņa. Mūsu Uģītis, kā mēs diriģentu saucam, ir dziedājis pie Imanta Kokara korī “Ave sol”, izbraukājis ārzemes, kur daudz guvis gan kā cilvēks, gan kā mūziķis.
Apbrīnojama diriģente bija Vita Vītola, nu viņa jau mūžībā. Daudzus gadus viņa pie mums brauca no Rīgas un vienīgo reizi mēģinājumā neieradās tikai tad, kad viņas māte bija nomirusi. Personības bija diriģenti Ausma Markava, Bruno Cabulis un citi.
No viņiem mācījāmies darba mīlestību, izturību, savstarpējo sapratni, uzņēmību un apziņu, ka dziesmas priekšā viss kļūst sīks.
Atceras Rīgas svētkus
— Vai ir kāds sarīkojums, kurš jums īpaši palicis atmiņā?
— Rīgas astoņsimtgades koncerts. Tas bija kaut kas fantastisks, līdz tam vēl nepiedzīvots. Rīgā bija sabraukusi vai visa Latvija, tūkstoši dziedāja un dejoja, jutās saistīti kā radinieki. Ziedu, dziesmu un dailes apburti. Šķiet, tikai toreiz īsti ieraudzījām, cik mūsu Rīga ir skaista.
Svētkos satiku arī savus novadniekus no Latgales, jo visi ceļi toreiz tiešām veda uz Rīgu.
Jānis pukst
— Kur jūs iepazināties ar savu Jāni? Vai viņam, kad jums jau bija trīs bērni, nebija iebildumu, ka dziedat un Dziesmu svētkos pat vairākas dienas neesat mājās?
— Ar Jāni iepazinos tepat Bormaņos. Viņš bija būvdarbu vadītājs, nācis no Ļaudonas. Divus gadus draudzējāmies un tad apprecējāmies. Daudzus gadus mums nebija sava dzīvokļa, mitām vecā būdā. Ejot uz darbu, bērnus ieslēdzām. Savu dzīvokli “Liepās” saņēmām tikai 1979. gadā — tieši manā četrdesmit gadu jubilejā.
Kad braucu uz Rīgu, Jānis dažkārt pukstēja, bet neko jau neteica. Palika mājās, aprūpēja bērnus un apkopa lopus.
Kodols vienmēr ierindā
— Vai jūsu korī ir daudz dziedātāju kopš pašiem kolektīva pirmsākumiem?
— Es esmu kora hroniste, ierakstīti visi, kuri nākuši un gājuši. Pamatkodols vienmēr ierindā. Apbrīnoju Andri Freimani un Gaidi Dubultu, kā arī nu jau mūžībā aizgājušo Skaidru Sebri. Mēs abas dziedājām blakus. Bijām ļoti tuvas, nu man viņas pietrūkst.
Mūsu korī vienubrīd bija maz jauniešu, bet Modra Šuriņa nu iesaista arī jaunos.
— Kādas ir jūsu mīļākās melodijas?
— Klasiskās. “Gaismas pils”, “Jāņuvakars”, “Rīgai” un mūsu daudzās tautasdziesmas.
Izdzied pat sāpi
— Korim ir arī savas tradīcijas?
— Jā, vienmēr svinam dzīves jubilejas. Īpaši jauka bija Sebrītes 80. dzimšanas diena. Ar mums allaž kopā ir arī kultūras nama vadība. Zinām, ja kādam jāpalīdz, jāpasaka labs vārds, lai cilvēks nejustos viens. Dziedošajiem tas ir savādāk, mēs daudzreiz saprotamies arī bez vārdiem.
Pat sāpi izdziedam. Arī es, kad sirdi spiež kāds smagums, eju un dziedu. Reiz viena paziņa satiek un apstājas. Sāku taisnoties, ka laikam esmu jocīga, jo pat viena dziedu. Viņa atsmēja, ka tas neesot nekas neparasts, arī viņa tā darot. Laikam jau latvieši bez dziedāšanas nevar ne priekos, ne bēdās.
Kā ģimenes rituāls
— Kas vēl jūsu ģimenē dzied?
— Bērni dzied mazāk, bet mazbērni to dara no visas sirds. Labs dziedātājs ir Matīss, Marta Meldra un Dagnija, pat divgadīgā Nora Tīna.
Esmu gandarīta, kad atbrauc manas māsas un varam dziedāt vai līdz rītam. Ja mazie ir pie manis, viņiem tas ir kā koncerts. Šīs sadziedāšanās viņu atmiņā saglabāsies kā svēts ģimenes rituāls, kuru, es ceru, mazbērni atcerēsies arī tad, kad mūsu vairs nebūs. Dzimta turpināsies un dziesmas skanēs, jo esam latvieši — dziedātāju un arāju tauta.
***
Vārds, uzvārds: Liberata Salmiņa.
Dzimšanas laiks un vieta: 1939. gada 4. novembris, Balvu rajona Šķilbēnu pagasta “Saulītes”.
Izglītība: Malnavas sovhoztehnikums, zootehniķe.
Ģimene: vīrs Jānis, meitas Indra un Antra, dēls Raimonds, četri mazbērni.
Nodarbošanās: saimnieko lauku sētā “Siliņi”.
Vaļasprieks: dzied korī, darbs dārzā.
Horoskopa zīme: Skorpions.
