Gina Viegliņa.
Gina Viegliņa
***
Vai brīnums, ka es šodien viena?
Jau balta sarma matos krīt.
Mūs šķīra liktenīga diena,
Mēs nezinājām, kas būs rīt.
Tavs ceļš bij’ tāls, bez liekiem vārdiem
Tu aizbrauci. Cik sāpīgs mūžs!
Caur mūsu laiku gadu gadiem
Vējš mīlestības liesmu pūš.
Gina Viegliņa
(Andris Buiķis “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?”)
Šai pašā vietā
Mēs tiksimies reiz
Pēc tūkstošiem gadu,
Kad pārtapsim
Mīlestībā.
Un vakara krēslā
Savīsim augumus cieši,
Rasas lāsēs
Gremdēsim sirdis
Mīlestībai.
Šai pašā vietā
Un saulē
Pēc tūkstošiem gadu
Ilgosimies pēc
Mīlestības.
Gina Viegliņa
***
Pēc mīlestības visi alkstam,
Ak, Dievs! Kāpēc tās ir tik maz?
Un arī dvēseliski salstam,
Tās trūkums — bites dzēliens ass.
Un neizpratne, sīkas raizes,
Tās saēd, cilvēks jūtas lieks,
Tāpat kā neiztikt bez maizes,
Bez mīlestības nedzirkst prieks.
Pēc mīlestības visi alkstam,
Ak, Dievs! Kāpēc tās ir tik maz?
Kā zieds bez valgmes lēnām kalstam,
Rit sudrabotas asaras.
Sarmīte Rode
***
Agras tavas rīta stundas, māt,
Vēl saules plakstos sapņi dus.
Kā spēšu tev tās atlīdzināt?
Tu klusē. Visu pasaka glāsts.
Tik viegli un nesatricināmi
Kā baltā krūkā ielīst piens,
Tu pacel sevi ikdienībai pāri,
Bet tavas sāpes nezina neviens.
Pa to ceļu, kurā tu aizej,
Reiz tavās gaitās iešu es.
Tu kļūsi līdzīga zvaigznei,
Tai zemes bitei pienenēs.
Maija Briede
***
No priežu galotnēm zaļām
Dzintars man krellēs nāk,
Tevis dāvātais marta sākumā
Pēc gadiem uzmirdzēt sāk.
Nolikt vietās domas un ķipjus
Nemanot iemāca laiks,
Krelles dzintarā paliek, kaut raupjāks,
Gadiem ejot, tavs vaigs.
Paaugas bērni un paaugas ticība,
Atnāk galotnēs raudzīties laiks.
Un es lūdzu, lai vienā dzintarā
Abus mūs salej bez rētām…
Vietā domas un ķipji,
Zaļš miers koku galotnēs,
Un dzintara krelles ap sētu.
Ārija Āre
***
Atsūti ziedlapu no smaržīgiem ceriņiem,
Es to starp citām atradīšu.
Atsūti zvaigzni no klusiem vakariem,
Es to starp citām ieraudzīšu.
Atsūti vēstuli vējam uz spārniem,
Es to pat pusnaktī izlasīšu.
Atsūti sniegpārslu pirmo, kas krīt,
Es centīšos viņu atpazīt.
Ārija Āre
***
Vai kādreiz satiksimies mēs?
Es, tevi gaidot, esmu piekususi.
Bet varbūt mūsu pēdas vēji dzēš
Un velti būšu tevi gaidījusi?
Un tomēr zinu, reiz mēs tiksimies,
Vai rudens lietus līs, vai sniega pārslas snigs.
Mūsu acu skati satiksies —
Viss pārējais šai brīdī mums būs lieks.
Jānis Lazda
Vien sapņos
Tavs mīļais vaigs uz manas plaukstas,
Un acu stirnas manās brien,
Mēs divi vien uz zemes aukstās —
Mūs matu stīgas kopā sien.
Mēs divi vien, mums pāri ēnas
No miglas meitu stāviem krīt,
Mums domās trako vētras lēnas,
Un pirkstu galos maigums mīt.
Jau sen laiks iet, un sen laiks celties,
Mūs mirkļa čuksti tur —
Vēl brīdi, vēl grib vaigi smelties
To skurbumu, ko skūpsti bur.
Līdz nokrīt nakts, un zvaigžņu pulki
Mūs saviem sapņu spārniem sedz,
Bet apkārt mums kā sapņu tulki
Jāņtārpiņi sirdis dedz.
Vēl šodien sapņos tavam vaigam
Savu plaukstu kļauju klāt,
Lai varu savam glāstam maigam
Tavus skūpstus pielaulāt.
Jānis Lazda
Lētais prieks
Kad skumju brīžos dzejas rindas
Un jūtas atgriežas no trimdas,
Es gribu mīlēt, bet sirds rājas —
Vairs tavos gados nepieklājas
Klausīties, kā lakstīgalas
Saldi dzied pie Daugavmalas.
— Tavos gados jāgrib rāmi
Ekskursijās braukt ar prāmi
Un, apmeklējot pilis greznas,
Kaifot vienatnē pie gleznas,
Kuru senos viduslaikos,
Iegremdējies vīna tvaikos
Un cieši aizbultējis durvis,
Radījis ir mākslas burvis.
…Diemžēl maciņš mans par plānu,
Lai baudītu es pašapmānu.
Tāpēc, skumjas triecot ratā,
Es izeju uz ceļa platā
Un pirmai meitenei, ko redzu,
Savu sirdi plaukstā dedzu!
Ārija Āre
***
Nebaidieties mīlestības,
Tās nevienam nevar būt par daudz.
Jo, kā runā senas patiesības,
Bez mīlestības sirds nepukst, bet kauc.
Ja cilvēks mīl, viņam acis mirdz spožāk,
Un valoda vienkārši dzirkstīt dzirkst.
Ar mīlošu cilvēku kopā iet drošāk,
Jo krūtīs tam dziesmas ritmā pukst sirds.
