Divas Aizkraukles rajona skolotājas – aizkraukliete Vija Rudiņa un neretiete Gunta Ozoliņa – nule saņēmušas Ata Kronvalda prēmiju.
Divas Aizkraukles rajona skolotājas –– aizkraukliete Vija Rudiņa un neretiete Gunta Ozoliņa –– nule saņēmušas Ata Kronvalda prēmiju. Šo balvu pasniedz par ieguldījumu talantīgu skolēnu apzināšanā un izglītošanā un skolēnu zinātniski pētnieciskās darbības organizēšanu un vadīšanu.
18. jūnijā abas skolotājas kopā ar citiem pedagogiem Prezidenta pilī Rīgā bija aicinātas uz svinīgo apbalvošanas ceremoniju.
–– Ceremonija bija ļoti sirsnīga, –– saka Aizkraukles novada ģimnāzijas skolotāja Vija Rudiņa. –– Īpaši atmiņā palikuši Valsts prezidentes Vairas Vīķes –– Freibergas un Ata Kronvalda mazmeitas teiktie vārdi.
„Mani vienmēr ir pamanījuši”
–– Bērnībā nemaz nedomāju, ka būšu skolotāja, –– saka Rudiņas kundze. –– Vēlējos kļūt par ģeoloģi un studēju Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Taču nejaušības pēc nokļuvu Bauskas rajona Pamūšas pamatskolā. Mācīju ģeogrāfiju un vēsturi. Tad mani pamanīja pirmo reizi, un es kļuvu par Jaunsaules pamatskolas direktori. Tolaik sapratu, ka šis amats nav domāts man –– jākārto pārāk daudz saimniecisku jautājumu.
Esmu tipiska vidzemniece un nevarēju pierast pie Zemgales līdzenuma, tāpēc, kad radās iespēja strādāt izglītības nodaļā Stučkā, to izmantoju. Kaut arī pati nekad neesmu tiekusies pēc augstiem amatiem, mani atkal pamanīja, un es sāku strādāt Rīgā, Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā. Sākoties juku laikiem, institūtu likvidēja, un es sāku strādāt Aizkraukles 2. vidusskolā. Tikai te patiesībā kļuvu par īstu skolotāju un mācu tikai ģeogrāfiju.
Man patīk palīdzēt zinātkāriem bērniem, kuri vēlas izpētīt kādu jautājumu sīkāk. Galvenais nav par katru cenu iegūt godalgotu vietu, bet palīdzēt jaunietim atrast tēmu, kura viņi interesētu. Jauniešiem neko nevajag uzspiest, vienmēr jāļauj izvēlēties, jo uzspiestu darbu neviens neveic no laba prāta un uztver to kā apgrūtinājumu.
Sagadījies tā, ka lielākā daļa jauniešu, kuriem esmu palīdzējusi izpētīt kādu jomu, to vēlāk studē arī augstskolā.
Pedagoģes liktenis ielikts šūpulī
–– Gan mana māte, gan tēvs ir skolotāji, –– saka Neretas vidusskolas matemātikas skolotāja Gunta Ozoliņa. –– Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī es izvēlējos skolotājas profesiju. Man gan bija divas nopietnas alternatīvas –– medicīna un žurnālistika. Esmu izmēģinājusi gan vienu, gan otru. Strādājot slimnīcā, redzēju tik daudz ciešanu, ka sapratu: lai strādātu šajā profesijā, jānocietinās, taču to nevēlējos. Arī žurnālistiku izmēģināju, darbojoties kopā ar televīzijas raidījuma „Apvārsnis” veidotājiem, taču arī šī profesija man nebija lemta.
Dievs katram cilvēkam ir devis kādu sūtību, un man, šķiet, to ir izdevies atrast.
Skolotājam strādāt laukos ir vienkāršāk nekā pilsētā, jo nav jākonkurē ar daudziem citiem pašizteiksmes veidiem. Toties ir arī vairākas negatīvas lietas. Lielākā problēma: laukos arvien mazāk paliek ģimeņu, kurās ir tradīcija mācīties, un arī redzesloks un dzīves pieredze diemžēl bieži vien ir nepietiekama. Bērns var būt ļoti čakls, taču, ja nav tradīcijas mācīties, ko lielāku sasniegt ir ļoti grūti.
Vadīt bērnu pētniecisko darbu ir ļoti grūti, tas aizņem milzum daudz laika, taču vienlaikus ir arī ļoti interesanti. Bērnam pat nav vajadzīgs talants. Šajā jomā izcilus panākumus var sasniegt ar lielu darbu.
Neretas vidusskolā nostrādāti vairāki gadi, te esmu guvusi lielu pieredzi un esmu pateicīga kolēģiem un bērnu vecākiem par atbalstu, taču dzīve iegrozījusies tā, ka jau šoruden sākšu strādāt Valmieras ģimnāzijā, un no Neretas nāksies aizbraukt.
