Mazzalves pagasta “Ausmu” saimnieks Jānis Drezovs 24 gadus vadījis sava pagasta dzīvi. 1994. gadā par darbu saņēmis LR Ministru prezidenta Atzinības rakstu. Pirms pusgada “iesvētīts” pensionāra kārtā.
Mazzalves pagasta “Ausmu” saimnieks Jānis Drezovs 24 gadus vadījis sava pagasta dzīvi. 1994. gadā par darbu saņēmis LR Ministru prezidenta Atzinības rakstu. Pirms pusgada “iesvētīts” pensionāra kārtā.
“Jānis Drezovs ir savējais — tā saka daudzi mazzalvieši, ar sirdi un dvēseli ieaudzis Mazzalves zemē. Te, pie Susējas, pagājusi grūtā bērnība, te darbā sadegusi jaunība, te pavadīti ražīgie darba gadi, rūpējoties ne tikai par tēva māju un ģimeni, bet arī par dzimtā ciemata izaugsmi un attīstību. Te izsapņoti un piepildīti daudzi sapņi — uzcelti divi tilti pār Susēju un tilts pār Viesīti, te palikuši arī nepiepildītie sapņi,” tā par bijušo pagasta padomes priekšsēdētāju, tagad vienkāršu lauku vīru, virtuālajā enciklopēdijā “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” raksta Mazzalves pamatskolas skolniece Ginta Beņķīte.
Pāris gadu pietrūka
— Kurš ir tas neizsapņotais sapnis?
— Nav jau īsti labi tā teikt, taču, ja vēl vismaz divus gadus būtu padomju vara, mēs būtu tikuši pie kārtīga sporta angāra. Tas ir mans neizsapņotais sapnis. Mūsu pagasta sportistiem ir labi panākumi gan rajonā, gan valstī, bet kārtīgas sporta zāles treniņiem nav. Ja būtu angārs, būtu arī lielāka zāle sarīkojumiem. Tagad pasākumi notiek pagastmājas zālītē vai skolā, citu plašāku telpu nav.
Klusām sāk līgot
— Pastāstiet vairāk par piepildītajiem sapņiem!
— Manā laikā uzbūvēts gandrīz viss pagasta centrs — administratīvās ēkas un dzīvojamās mājas. Aktīvi darbojās pašdarbības kolektīvi. Pats savlaik gan dejoju deju kolektīvā, gan spēlēju dramatiskajā ansamblī. Daudz darījām apkārtnes sakopšanā, rīkojām konkursu par sakoptāko sētu. Pašu spēkiem uzcēlām estrādi un no 1974. gada sākām pagastā tā pa īstam svinēt Jāņus. Sākumā gan to neuzsvērām, vienkārši vasaras sezonas atklāšanu organizējām tieši vasaras saulgriežos. Un tā katru gadu. Tikai vēlāk jau pilnīgi atklāti sveicām visus pagasta Jāņus un līgojām, kā klājas — ar alu, sieru, aplīgošanu un Jāņu ugunskuriem.
Kopā sāk, kopā beidz
— Vai esat īstens mazzalvietis?
— Esmu te dzimis un audzis, dzīvoju tēva mājā, kura reiz nodega. Paši to atjaunojām. 1949. gadā tēvu aizveda uz Sibīriju, bet mēs izbēgām. Kamēr tēvs bija Krievijā, nācās smagi strādāt — ganīju un slaucu govis. Lai māte varētu mūs — trīs bērnus — uzturēt un izdzīvot, viņai bija jāstājas kolhozā.
Beidzis skolu, divus gadus gaidīju, kamēr to beigs arī brālis, tad abi reizē devāmies iestāties Saulaines lauksaimniecības skolā. Brālim nepaveicās, un viņš tajā netika, tāpēc aizgāja mācīties uz Kazdangu, bet pēc gada tomēr atgriezās Saulainē. Tā abi reizē pabeidzām tehnikumu un kļuvām par zootehniķiem.
Augstskolā studē trīs reizes
— Vai arī turpmākās gaitas vadījāt kopā ar brāli?
— Nē, viņu aizsūtīja darbā uz Vecbebriem, bet es atgriezos Mazzalvē. Bija jau jāiet dienestā, bet pagastā nebija, kas strādā, tāpēc obligātajā dienestā devos, kad mana gada puiši atgriezās mājās.
— Dienējāt tālu no mājām?
— Sešus mēnešus mācījos Rīgā par sakaru operatoru, vēlāk biju Lietuvā, bet tad mūs nosūtīja dienēt uz kuģa Kaļiņingradā. Kad atgriezos mājās, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Pirmajā reizē gan to nepabeidzu. Tikai ar trešo reizi tiku līdz augstskolas diplomam. Grūti gāja, bija daudz darba, un ģimenē gadījās problēmas, kas traucēja mācībām.
Ievēl klātneesot
— Kā kļuvāt par ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju?
— Toreizējā priekšsēdētāja Velta Censone nolēma doties pensijā. Viņa atzina, ka esmu akurāts, ar labām organizatora spējām, tāpēc deru šim amatam. Kādu dienu, kad biju Rīgā, pašam klātneesot, mani arī izvirzīja. 31 gada vecumā kļuvu par ciema vecāko.
— Laikam bijāt labs ciema vadītājs, ja šajā amatā noturējāties tik ilgi.
— Par to lai spriež citi. Gadījās visādi. Tā kā tēvs bija izsūtīts, par mani nemitīgi rakstīja sūdzības, kā tāds var ieņemt vadošu posteni. Bet no amata nost nemeta.
Tagad daudzas lietas atceros ar humoru. Piemēram, mūsu pusē gadījās slikta kartupeļu raža, tāpēc mums tie kartupeļi bija kaut kā jāsagādā. Braukājām pa mājām, devāmies pat uz Lietuvu pēc tupeņiem. Beigās par veiksmīgu sagādi pat moskviču saņēmām. Pēc mašīnas braucu uz Maskavu, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir brāķis.
Kā dzīvosim Eiropā?
— Daudzi padomju laikus atceras ar nostalģiju, jo šobrīd dzīve ir daudz sarežģītāka. Kā jūs uz to raugāties?
— Toreiz dzīvojām labi, un arī tagad, kurš grib un var strādāt, nepazudīs. Visu nelaimju sakne ir slinkums. Žēl tikai pensionāru, domāju, viņi ir visvairāk vīlušies neatkarīgajā Latvijā. Dzīvi sarežģī arī kārtējās gaidāmās pārmaiņas — gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā, paši sev visās nozarēs izvirzām pārāk augstas prasības. Nezinu, vai es ar savām četrām govīm un parastu kūti varēšu saimniekot arī nākotnē.
— Vai esat eiroskeptiķis?
— Neesmu Eiropas Savienības pretinieks, saprotu, ka Latvijai jāstājas šajā savienībā. Taču uzskatu, ka nedrīkst aizmirst arī Austrumu tirgu un nedrīkst pieļaut, lai Latvijā iznīcinātu lauksaimniecību. Mūsu valsts pamatu pamats ir zemniecība. Agrāk taču mūsu galvenā eksportprece bija medus, sviests un bekons.
Turpina mātes iesākto
— Lai cik grūti zemniekam klātos, tomēr arī pats tāds esat.
— Citas iespējas nebija. Deviņdesmito gadu sākumā mana māte atguva senču zemi un izveidoja zemnieku saimniecību, taču smagi saslima. Biju spiests no pagasta vadītāja amata aiziet un turpināt saimniekot. Ir četras govis, pārdodam pienu, izaudzējam kādu bullīti. Padarīto, protams, neatpelnām, taču ko citu mums darīt? Nevaru sēdēt, rokas klēpī salicis, tāpēc saimniekoju, un dzīvošanai pietiek.
Ziedu vietā televizors
— Kā atpūšaties?
— Vislielākā aizraušanās bija radioaparātu un televizoru labošana. Sieva reizēm pārmeta, ka istabā uz galda ziedu vietā vienmēr stāv kāds labojams televizors. Interese par tehniku radās jau bērnībā. Mums ar kaimiņpuiku bija kādu 14 gadu, kad uzmeistarojām pirmo radioaparātu, kuru varēja klausīties ar austiņām.
Arī dienestā apguvu radiosakarus. Kad atgriezos, salaboju šo to mājās. Mazzalvieši, uzzinājuši, ka man tādas lietas interesē un arī padodas, sāka nest labošanai radioaparātus un televizorus. Kādreiz atnes vecu lietu, kura vairs nedarbojas, un saka — liec, kur gribi. Bet man interesē, vai tiešām nevarēšu to “atdzīvināt”. Ķimerējos, kamēr izdodas.
Tā mājas bēniņos sakrājies daudz interesantu senu lietu. Laikam būs jāatdod muzejam. Mājās visas atvilktnes un plaukti pilni dažādām rezerves daļām un citiem sīkumiem. Tagad, kad ir tik moderna tehnika, ar labošanu vairs neaizraujos. Nav vērts.
Kādreiz regulāri gāju medībās un daudz brīvu brīžu esmu pavadījis upes malā makšķerējot. Bērnībā to darīju kopā ar brāli, vēlāk ierādīju savam dēlam, kurš nu ir ļoti kaislīgs makšķernieks.
Sievai vāra plovu
— Vai pats arī tīrāt un gatavojat zivis?
— Vienīgais, ko es māku pagatavot, ir īsts plovs. To man dienesta laikā iemācīja kuģa pavārs. Katru gadu sievai to gatavoju 8. martā. Jau laikus sagādāju visus produktus, nopērku jēra gaļu, un tajā dienā sievai nav jādomā, ko celt galdā. Pēdējos gados gan to vairs nedaru.
— Kā svinēsiet Jāņus?
— Mājās, ģimenes lokā. Agrāk mūsmājās notika plašas svinības, kurinājām ugunskuru, dziedājām līgodziesmas. Nu vairs nav ne veselības, ne iespēju rīkot lielus svētkus.
— Ko novēlat visiem Jāņiem vasaras saulgriežos?
— Katram Jānim pa kārtīgam miezītim. Vai tad tas, ko tagad var nopirkt veikalā, ir alus? Reti kurš tiešām ir garšīgs.
***
Vārds, uzvārds: Jānis Drezovs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1942. gada 30. jūlijs, Jēkabpils rajona Mazzalves pagasts.
Dzīvesvieta: Mazzalves pagasta “Ausmas”.
Izglītība: augstākā, zootehniķis.
Nodarbošanās: 24 gadus vadīja Mazzalves ciema izpildkomiteju, vēlāk pagasta padomi, tagad pensijā, ir sava piemājas saimniecība.
Ģimene: sieva Lucija (šogad Drezovu pāris svinēs 35 gadu kāzu jubileju), meita Dace, strādā Valles pagasta bērnudārzā, dēls Normunds, mežstrādnieks, ir pieci mazbērni.
Vaļasprieks: kādreiz medības, radioaparātu un televizoru remonts, joprojām — makšķerēšana.
