Pagājusī nedēļa kā rotaļu vilciņš griezās ap vienu asi — paliks vai nepaliks amatos Repšes valdības ministri?
Pagājusī nedēļa kā rotaļu vilciņš griezās ap vienu asi — paliks vai nepaliks amatos Repšes valdības ministri? Opozicionāre Tautas partija septiņu mēnešu laikā pirmo reizi bija pieteikusi mēģinājumu jauno laiku vietā atjaunot vecos. Pēc Tautas partijas priekšsēdētāja Ata Slaktera domām, valdības gāšanai ir vismaz trīs iemesli: autoritārisms, nesabalansēts valsts budžets un tiesiskuma trūkums.
Ikviens mēģinājums gāzt valdību būtu uztverams nopietni, lai kā to arī censtos neizrādīt pats premjers. Viņa demisijas apspriešanas laikā Einars Repše kafejnīcā demonstratīvi runāja ar žurnālistiem, nevērīgi attraucot, ka Tautas partijas klāstītās muļķības nav vērts klausīties.
Patiesībā jau iepriekš bija skaidrs, ka nekāda reālā varas gāšana nav gaidāma, jo opozīcija tai pat nebija gatavojusies, labi zinot, ka balsu tam tik un tā nepietiks. “Jaunais laiks” jau iepriekš bija paguvis vienoties ar Zaļo un zemnieku savienības frakciju, ka nauda zemniekiem līdz rudenim būs. Tāpēc iznāca tikai tāda kniepadatas palikšana zem visai platas un stingras sēžamvietas, kurai tā neko sliktu nevar nodarīt.
Varbūt jurkānieši pieliks savu plecu, lai nogrūstu “Jauno laiku” no varas troņa? Taču Tautas saskaņas partija pat nebalsoja, jo uzskatīja, ka Saeimā notiekošais ir lēts teātris, nenopietna komēdija, kurā nav vērts piedalīties. Jurkānieši pat izspēlēja tādu numuru, kuru ne Slakteris, ne Kalvītis, ne citi Tautas partijas aktīvisti nu nekā nebija gaidījuši: publiski paziņoja, ka atbalsta Repšes valdības sākto cīņu ar korupciju.
“Mēģinājums gāzt valdību ir populistisks gājiens, lai novērstu uzmanību no Repšes sāktās nopietnās cīņas pret korupciju. Partijas, kuras ir līdzatbildīgas valsts nozagšanā, ir nobijušās, ka Repše ar savu slotu kādu aizslaucīs mēslainē,” paziņoja Jānis Jurkāns.
Ko tas varētu nozīmēt? Vai mūžīgajam opozicionāram apnicis būt ēnā? Vairāk nekā desmit gadu būt politiķim bez portfeļa, bez reālām iespējām darboties? Nestrādāsi taču vairs par krāsotāju vai kuģapuiku kā jaunībā. Politiķim vajadzīgi citi “ūdeņi”. Ja izdotos no valdošās koalīcijas “izmest” zaļos zemniekus un tēvzemiešus, viņu vietu varētu ieņemt jurkānieši. Niecīga, bet vairākuma valdība ar 52 balsīm tā tomēr būtu.
Tautas partija šādā Jāņa Jurkāna rīcībā saskata pavisam ko citu: pirmo reizi kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Krievijai labvēlīgi noskaņota partija atbalsta Latvijas valdību. Vai aiz tā vīd Maskavas “roka”, kura grib “regulēt satiksmi” Latvijas parlamenta un valdības iekšpolitikā un ārpolitikā?
Visi viedokļi vienlīdz ticami. Blakusfaktors, kurš vēl vairāk pastiprina šādas Tautas saskaņas partijas rīcības motivāciju, ir jurkāniešu šķiršanās ar Ždanokas un Rubika bloku. Tātad — gan vēlme tikt valdībā, gan slēpts promaskaviskums. To, vai mūsu pašu latviešu Jānis ir vai nav vilks citas valsts avs ādā, rādīs turpmākie notikumi.
Pirms Jāņiem Saeimas deputāti centās nokārtot arī budžeta grozījumu parādu, pagājušajā nedēļā izskatot tos pirmajā lasījumā, bet galīgajā — 20. jūnijā. Viegli vis negāja. Nācās pat piedraudēt, ka izslēgs no koalīcijas ikvienu, kurš balsos pret. Tad nu visi arī kārtīgi nobalsoja par — ne tikai koalīcija, bet arī vairums Tautas saskaņas deputātu. Nebalsoja Tautas partija un “bites”.
Visvairāk — 12,6 miljonus latu — klāt dabūja medicīnas darbinieki, Valsts autoceļu fonds (4,6 miljonus), pašvaldības investīciju projektiem (4,79) un zemnieki (4,34). Taču vēl vairāk palika “nedabūjušo” — pirmām kārtām pensionāri un ģimenes ar bērniem, sociāli visneaizsargātākais slānis. Tie, kuriem visticamāk bija solīts un kuri nu ir visvairāk vīlušies. Repšem to tik vienkārši nepiedos.
Tautas sāpju diena, 14. jūnijs, šogad atkal iegadījās sestdienā. Dienā, kad daļa pamatskolu rīkoja izlaidumus. Vairs tik sakāpināti to neuztveram, jo dzīve taču turpinās arī pēc vislielākajām bēdām un ciešanām. Gan valstī, gan jebkurā ģimenē. Mēs atceramies, neaizmirstam, bet arī raudāt nevaram mūžīgi. Katrai paaudzei savas laimes un nelaimes.
Šajā dienā biju Rīgā. Tramvajā iekāpa sirmu, gadu saliektu cilvēku kompānija ziediem rokās. No sarunām nopratu — dodas uz Gļeba Panteļejeva darinātā pieminekļa “Melnais slieksnis” atklāšanu pie bijušās čekas mājas, kur paši reiz pratināti. Pēc tam — pie Brīvības pieminekļa. Kā ik gadu. Neviens jauns cilvēks viņus nepavadīja.
Jautrs jauniešu bariņš iespurdza kādā citā pieturā un skaļi pārsprieda, cik izdevīgi iepirksies hipermārketā, kuru todien atvēra Pārdaugavā, Imantā. Milzu atlaides, šovs, pārsteigumi, izklaides — arī tas viss 14. jūnijā. Kādā no lielajiem laikrakstiem vakar redzēju fotoattēlu: cilvēku straume rindā pie jaunatvērtā hipermārketa, un viņiem virs galvas plīvo Latvijas karogs ar sēru lentu…
Viss mūsu dzīves spektrs vienā fotogrāfijā. Nosodīt, ignorēt, atbalstīt? Īpašnieki taču varēja izvēlēties citu dienu. Vai tiešiem kaimiņiem lietuviešiem, kuriem pieder lielveikalu tīkls “Maxima”, nav zināms, ko Latvijai nozīmē 14. jūnijs? Var jau būt, ka biznesa cilvēki tur ir politiski neizglītoti, bet Latvijas sadarbības partneri kūtri un inerti. Tā nu vienā dienā gan sērojam, gan ar vērienu iepērkamies.
Jūrmalniece Anna Žīgure savā vēstulē laikrakstam “Diena” jau pirms šī lētā šova rakstīja: “Jādomā arī par to, kā jaunais lielveikals izskatīsies šajā sēru dienā: ar karogiem pusmastā, sēru lentēm pie gaisa baloniem vai dāvās pircējiem ekstra lētas melnas zeķbikses, kuras pēc novalkāšanas var dzīvot otru mūžu — pie karoga sēru dienā?”.
Bet dārzos un skvēros reibinoši zied jasmīni. Tie atgādina, ka vasara ir pašā plaukumā un ka pēc tam jau pamazām virzīsies uz otru pusi. Īsākām dienām, briest sākušiem augļiem. Taču vēl jau līgosim, gavilēsim pie ugunskuriem, priecāsimies, ka mums tas ļauts un netiks liegts nekad. Arī tad, kad būsim Eiropas Savienībā un vieglu roku pārņemsim citus mums svešus svētkus un izklaides. Lai mums visiem ļoti skaisti, saulaini un priecīgi Līgo svētki!
