Izlasīju jūsu laikraksta 10. maija numurā ievietoto materiālu kopu, kura tapusi vides inspektora U. Ļoļāna un reportiera I. Burkas sadarbībā.
Izlasīju jūsu laikraksta 10. maija numurā ievietoto materiālu kopu, kura tapusi vides inspektora U. Ļoļāna un reportiera I. Burkas sadarbībā. Tā veltīta nozīmīgām problēmām un atspoguļo dabas aizsardzības aktualitātes. Diemžēl par neveiksmi uzskatāma iecere informēt lasītājus par rajona izcilākajiem dižkokiem, pievienojot tabulu.
Šī tabula ir fragments no Vides datu centra interneta lapā atrodamās datubāzes, ko veidojis nelaikā mirušais dižkoku apzināšanas entuziasts, Nacionālā botāniskā dārza dendrofloras laboratorijas bijušais vadītājs R. Cinovskis. Šis avots ne tuvu neparāda Latvijas dižkoku bagātību, turklāt “Staburagā” publicētajā fragmentā trūkst ailes, kurā būtu redzams katra izvēlētā dižkoka pēdējais pārbaudes datums.
Rezultātā daudzi pat visas valsts mērogā ievērojami Aizkraukles rajona dižkoki publikācijā nav pieminēti. Piemēram, osis (5,25 m apkārtmērā), kurš aug Skrīveru pagasta “Kalniņos”, rakstnieka A. Upīša dzimto māju vietā, un ir trešais lielākais osis Latvijā. Vienlaikus, kritiski neizvērtējot iegūto informāciju, tabulā iekļauti daži dižkoki, kuru dabā sen vairs nav, piemēram, kļava Kokneses pagastā.
Aizkraukles rajonā šobrīd apzināts vairāk nekā 150 (nevis 50, kā teikts publikācijā) valsts nozīmes aizsargājamā dižkoka statusam atbilstošu koku.
Pat pagastos nereti trūkst informācijas par to teritorijā augošajiem dižkokiem. Pēdējais oficiālais valsts dižkoku saraksts publicēts 1986. gadā (žurnālā “Mežsaimniecība un Mežrūpniecība”). Pašreiz Latvijā apzināts vairāk nekā 3000 valsts nozīmes dižkoku, un Vides ministrijas atbildīgās amatpersonas uzskata, ka to saraksts nav nepieciešams. Pēc ierēdņu domām, jebkurā konkrētā gadījumā, lemjot par koka aizsardzību, iespējams to nomērīt un pārliecināties par izmēru atbilstību likumdošanā noteiktajiem kritērijiem. Manuprāt, šāda koncepcija ir pretrunā vismaz ar tūrisma attīstības un skolu novada mācības interesēm. Tādēļ rajona laikraksta slejās būtu lietderīgi propagandēt dažādas dabas vērtības.
Aizkraukles rajona teritorijā esmu pārbaudījis 146 valsts nozīmes dižkoka statusam atbilstošus kokus, vēl par 15 tādiem man ir ziņas no literatūras vai cilvēkiem. Tās būtu jāpārbauda. Par dižākajiem rajona ozoliem esmu rakstījis Aizkraukles kalendāra 1997. gada izdevumā. Dabas un vēstures kalendārā, kā arī žurnālos “Vides Vēstis” un “Latvijas Daba” lasītājus regulāri esmu informējis par dižkoku aktualitātēm Latvijā. Šajos rakstos pieminēti arī daudzi nozīmīgi Aizkraukles rajona dižkoki.
Koks ir dzīvs organisms, tas aug, pārveidojas un iet bojā, tādēļ dižkoku apzināšana, tos iekļaujot jebkādās datubāzēs, nekad nebūs pabeigta.
