Aizkrauklietis Juris Bogdanovs ir gados jauns uzņēmējs, kurš sākumā strādājis par pārdevēju, bet nu jau trīs gadus vada savu firmu, kura pārdod zāles pļāvējus, motorzāģus un to piederumus.
Aizkrauklietis Juris Bogdanovs ir gados jauns uzņēmējs, kurš sākumā strādājis par pārdevēju, bet nu jau trīs gadus vada savu firmu, kura pārdod zāles pļāvējus, motorzāģus un to piederumus. Arī pirtslietas. Brīvajā laikā Juris Koknesē spēlē teātri un dodas ceļojumos uz tālām zemēm. Viņš uzskata, ka pārdevējs nevar būt katrs, pārdevējam jāpiedzimst. Tikai tad šajā profesijā veiksies.
Pliks sniega kupenā
–– Kāpēc sākāt strādāt tirdzniecībā un no pārdevēja kļuvāt par firmas īpašnieku?
–– Nemāku izskaidrot, kā radās ideja kļūt par pārdevēju. Rados man neviens šajā profesijā nestrādā. Man laikam ir tirgotāja dvēsele.
Kokneses saimniecības preču veikalā sāku strādāt sešpadsmit gadu vecumā. Iestājos Aizkraukles universālveikala skolā, kur mācīja jaunos pārdevējus. Biju vienīgais vīrietis, un mani pieņēma bez vārda runas. Aizbraucu uz Kokneses saimniecības preču veikalu un paziņoju, ka mani nosūtīja praksē. Tā kļuvu par pārdevēju. Nāca juku laiki, štatu samazināšana, un mani kā jaunāko „samazināja”. Tad sāku strādāt motorzāģu veikalā Aizkrauklē. Pēc pieciem gadiem nolēmu, ka varu sākt savu biznesu, un tā jau trīs gadus ir pašam sava firma.
–– Vai pats arī aiz letes stāvat?
–– Reti. Vairāk jākārto dokumenti, jāgādā preces. Tomēr, ja ir izdevība, labprāt apkalpoju pircējus arī pats. Tas ir interesantāk nekā strādāt ar piegādātājiem.
–– Pārdodat arī ar pirti saistītas lietas. Vai arī pašam iešana pirtī ir sirdslieta? –– Noteikti. Man gan labāk patīk krievu pirts. Ne gluži melnā, kad kurina un tad telpu vēdina, lai dūmi nekož acīs, lai gan arī tā ir eksotika, bet pirts, kurā mutuļo garaiņi. Rīgā esmu bijis turku pirtī. Tur ir vēl neparastākas izjūtas kā krievu pirtī. Man patīk krietni izkarsēties un tad lekt dīķī vai sniega kupenā. To nevar aprakstīt, to vajag izmēģināt.
Moka satraukums
–– Kad pirmo reizi kāpāt uz skatuves?
–– Koknesē teātri sāku spēlēt pirms vienpadsmit gadiem. Tolaik strādāju Kokneses saimniecības preču veikalā. Kāda mana radiniece vaicāja, vai arī es vēlētos izmēģināt spēlēt teātri. Kad mācījos Bebru pamatskolā, jau biju piedalījies dažādās ludziņās. Pirmo reizi, šķiet, 3. klasē. Biju teicējs, princis, pionieru vadītājs. Es gan nebiju daiļrunātājs, man labāk patika iejusties tēlā. Pirmo gadu, kad spēlēju Koknesē, var saukt par zaļo gadu. Režisors bija Tomass Cīrulis. Pirmā izrāde, kurā piedalījos, bija Blaumaņa „No saldenās pudeles”. Es biju Pičuks. Tagad uz skatuves jūtos daudz labāk, bet tolaik biju tāds pastīvs, nedaudz sasaistīts.
–– Vai lampu drudzis vairs nemoka?
–– Nedaudz uztraucos pirms katras izrādes, taču tik traki kā pirmajās reizēs vairs nav.
–– Kādas lomas jums patīk –– nopietnās vai komiskās?
–– Man patīk nopietnas lomas. Mīļākā ir Jura loma Jāņa Jurkāna izrādē „Jāzepiņš”. Tā ir smaga izrāde, taču ļoti interesanta. Nevaru nosaukt lomu, kuru noteikti gribētu nospēlēt, piemēram, Hamletu vai Romeo. Man patīk sadzīviskākas, vienkāršākas lomas. Šajos gados nospēlēts apmēram 15 lomu. –– Vai grūti iemācīties tekstu?
–– Nē. Teksts saglabājas atmiņā pats no sevis. Nav tā, ka vajadzētu ilgi sēdēt un mācīties no galvas kādu izteicienu vai frāzi. Daudzreiz mēģinot, teksts paliek prātā.
Vāze neplīst
–– Vai gadījušies kādi kuriozi?
–– Interesantākais gadījums notika Secē, kur spēlējām „Ķīnas vāzi”. Kādā epizodē, kamēr priekškars aizvērts, uz statīva stāvošai Ķīnas vāzei jākrīt zemē un jāsaplīst. Protams, atskan blīkšķis, atveram priekškaru, bet vāze kā stāvējusi uz statīva, tā arī stāv, taču grīda pilna lauskām. Īsti nezināju, ko teikt, jo režisorei vajadzēja koka vāzi no statīva novākt. Noteicu vien, ka īstā vāze saplīsusi, bet tās vietā ir atdarinājums, un izrāde turpinājās.
–– Kāda ir aizkulišu atmosfēra Kokneses teātrī?
–– Lugas iestudēšana bieži vien ir daudz interesantāka nekā pati izrāde. Parasti vienmēr valda liela jautrība, stāsta anekdotes, skan smiekli. Kad satiekamies, šķiet, ka neesam simt gadu redzējušies. Ja sākas „smieklu lēkme”, nekāda strādāšana vairs neiznāk. Kad tuvojas izrāde, tad gan strādājam nopietnāk. Gadās, ka mēģinājumi ieilgst līdz pusnaktij.
Brauc uz tālām zemēm
–– Stāsta, ka esat arī aktīvs ceļotājs.
–– Nedaudz izdevies apskatīt tālākas un tuvākas zemes. Pirms diviem gadiem biju Ēģiptē, tad Kiprā, šopavasar atgriezos no Kanāriju salām. Šie braucieni gan daļēji saistīti ar manu biznesu, apmeklējot dažādus seminārus. Būts arī vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Čehijā. Šovasar braukšu uz Slovākiju un Ungāriju.
–– Kādas atmiņas jums par Ēģipti?
— Man šī zeme nepatika. Akmeņi un smiltis, zaļi dārzi ir gandrīz tikai viesnīcās. Tikko pa vārtiem ārā, tā putekļi un tuksnesis. Ļoti nepatika arī netīrība, kas tur valda. Vietās, kur mīt nabadzīgie ļaudis, var redzēt visai briesmīgus skatus. Katra urdziņa tā piesārņota, ka bail skatīties. Bijām kalnos pie beduīniem, reģionos, kur audzē labību. Visur viens un tas pats –– liela netīrība. Vai simt reižu briesmīgāk nekā savlaik Rīdzenes kanālā pie Centrāltirgus. Tam visam klāt milzīgs karstums. Ūdens no krāna ir ļoti hlorēts un nav lietojams uzturā, savukārt pusotra litra pudele dzeramā ūdens maksā gandrīz pusotra lata. Viss, kas saistīts ar slāpju remdēšanu, ir ļoti dārgs. Tikai te var izprast teicienu, ka ūdens ir zelta vērtībā.
Arī bālģīmjiem jākaulējas
–– Vai redzējāt arī piramīdas un slaveno Kairas tirgu?
–– Piramīdas diemžēl nē. Tas bija laiks, kad mitruma dēļ tūristus piramīdās neielaida, un tās varēja aplūkot tikai no ārpuses. Arī Kairas tirgus mani īpaši nepārsteidza. Tas nav tirgus mūsu izpratnē. Tās ir ielas, gar kuru malām ir neskaitāmi veikaliņi. Iepirkšanās te ir rituāls, kurā būtiska ir kaulēšanās. Pirmajā brīdī bālģīmim nosauc pat desmit reižu augstāku cenu, nekā preci galu galā izdodas nopirkt. Ja nekaulējas, pārdevējs to uzskata teju par apvainojumu. Mēs pie tā neesam pieraduši.
–– Kas jūs pārsteidza šajā zemē?
–– Automobiļu satiksme. Šķiet, te nav nekādu noteikumu. Katrs brauc, kā iedomājas, un tāpat nav gandrīz nevienas saskrāpētas vai sabuktētas automašīnas. Nepārtraukti skan auto signāli, visi brauc kā nenormāli. Šķērsot ielu ir bīstami. Ja tas izdodas bez problēmām, vari sevi uzskatīt par veiksminieku.
Atvaļinājums trijos gadalaikos
–– Mēdz teikt: būtu man vairāk naudas, brauktu uz Kanāriju salām. Vai tiešām tur ir tik skaisti?
–– Atgriežoties no šī ceļojuma, biju atpūties tāpēc, ka divas nedēļas nekur nevajadzēja skriet, steigties. Tomēr teikšu, ka tā nav vieta, uz kuru vajadzētu tiekties. Skanīgs ir vienīgi nosaukums –– Kanāriju salas, lai gan ar šiem putniņiem tām nav nekāda sakara. Kanāriju salu grupā ir deviņas salas. Šo salu nosaukuma tulkojums patiesībā ir „suņu salas”, jo toreizējam Spānijas valdniekam patika suņi, un salas nosauktas viņu vārdos. Es biju Tenerifes salā, kura ir pirms 3000 gadiem aprimis vulkāns. Augu valsts nemaz nebija tik bagātīga, kā gribējās. Sala interesanta tāpēc, ka vienā tās pusē ir vasara, bet otrā mūžīgais pavasaris. Pašā viducī –– ziema, jo vulkāna smaile klāta mūžīgajiem sniegiem.
–– Vai izbaudījāt visus trīs gadalaikus?
–– Izdevās! Noīrējām busiņu un vizinājāmies pa salu. Braucot pāri kalnam, ceļš bija stāvs un pārņēma visai neomulīga sajūta, jo vienā pusē bija stāva klints, otrā –– krauja un okeāns, pie tam jāuzmanās no pretimbraucošajām automašīnām.
–– Dienvidzemes karstums nemocīja?
–– Mums paveicās. Kaut Ēģiptē ir ļoti karsts –– vairāk nekā plus 30 –– 40 grādu, gaiss ir arī ļoti sauss. Līdz ar to šo karstumu tik stipri nejūt. Kanāriju salās toties bija vēss –– „tikai” plus 20 –– 25 grādi, taču ļoti mitrs. Lielākā karstumā būtu grūti. Neizdevās arī nosauļoties, jo sauli lielākoties aizsedza mākoņi.
Nekas slikts nenotiks
–– Uz Ēģipti lidojāt. Vai darāt to labprāt?
–– Pie lidošanas pierod, un man ir pārliecība, ka lidaparātam, kurā sēžu es, nekas slikts nevar notikt. Prātā palicis pirmais lidojums, kad devos uz Zviedriju ar lidmašīnu JAK––40. Tā ir neliela reaktīvā lidmašīna –– kā trīsdesmitvietīgs krievu autobuss ar spārniem. Tā cēlās teju vai stāvus gaisā, un arī lejā laižoties šķita, ka ietrieksimies ar degunu zemē. Pirms nolaišanās lidmašīna krita zemē kā akmens, tad gan biju ieķēries krēsla rokturos un pa iluminatoru ārā neskatījos. Lidojot no Ēģiptes, paziņa ievēroja, ka no spārna tek kāds šķidrums. Zināju, ka tas ir kondensāts, bet satrauktā lietpratēja balsī noteicu: „Nu, veči, cauri! Degviela tek ārā. Mēs drīz gāzīsimies!”. Desmit kilometru augstumā tie bija iedarbīgi vārdi.
–– Kurp vēl gribētu aizbraukt?
–– Uz Malaiziju. Pagaidām gan tas ir nepiepildāms sapnis, kaut vai SARS epidēmijas dēļ, taču ceru, ka tā reiz beigsies un uz Āzijas valstīm atkal varēs droši braukt.
–– Vai nebaidāties saslimt vēl ar kādu citzemju slimību?
–– Ja no vilka bail, mežā nav ko meklēt. Ievērojot visus drošības nosacījumus, risks ir minimāls. Vairāk uztrauc tas, ka ceļotājus ietekmē pasaules notikumi. Piemēram, kad braucām uz Kanāriju salām, sākās karš Irākā. Visi bija nobijušies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Juris Bogdanovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 24. maijs, Stučka.
NODARBOŠANĀS: uzņēmējs.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
ĢIMENE: neprecējies, māte, tēvs, trīs māsas, divi brāļi.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīnis.
VAĻASPRIEKS: teātris un ceļošana.
