Kokneses pagasta “Lūšos” dzīvo Antoņina un Jānis Miezīši, kuriem dēls un arī mazdēls ir Jānis.
Kokneses pagasta “Lūšos” dzīvo Antoņina un Jānis Miezīši, kuriem dēls un arī mazdēls ir Jānis.
Pats Miezīša kungs ir Eduarda dēls, un tikai ar viņu dzimtā katrā paaudzē sākuši likt Jāņa vārdu. Pirmais Jānis Koknesē savulaik saukts vienkārši par Jāni, viņa dēls — tagadējais paju sabiedrības “Bormaņi” valdes priekšsēdētājs Jānis Miezītis — par Mazjānīti, bet viņa dēls, kurš nu jau students, — par Janci.
Sievu nolūko Līgo vakarā
“Lūšu” saimnieks jaunībā bijis diezgan izvēlīgs puisis un no vietējām meitām sievu nemeklējis.
Abi ar Antoņinu savulaik iepazinušies 1955. gadā, tieši Līgo vakarā, tepat Bormaņos. Jānis ar draugiem nācis ciemos pie meitenēm iebraucējām. Antoņina pēc Rankas lauksaimniecības skolas beigšanas tolaik atsūtīta uz Koknesi strādāt par fermu pārzini. Viņa ir Latgales meitene, dzimusi Balvu rajona Vecumu pagastā.
Tagad Antoņinas dzimtās mājas “Varoņi” ir uz pašas Latvijas — Krievijas robežas, zemei pāri stiepjas žogs. Savulaik tur tēvam audzis labākais āboliņš. — Ja būs veselība, drīz svinēsim zelta kāzas, jo apprecējāmies pāris mēnešu pēc iepazīšanās, — stāsta Antoņinas kundze.
Rīkojas pēc sava prāta
“Lūšu” Jāni raksturo ātra rīcība. Tiklīdz puisis sapratis, ka bez Antoņinas ne zālei zaļuma pietiek, ne putnu dziesmām skaļuma, rīkojies ātri un operatīvi. Meitenei pašai nejautājot, sakravājis viņas nedaudzās mantiņas un pārnesis uz “Lūšiem”.
Jāņa māte Marija, kura ilgus gadus Antoņinai bijusi vislabākā vīramāte pasaulē, par šādu dēla rīcību tikai priecājusies. Jau augustā nosvinētas pieticīgas kāzas.
Citu brāli negrib
Miezīšiem pirmā piedzimusi meita Irēna, un viņai bija trīs gadi, kad pasaulē nāca brālis Jānis. Irēna, jau brāli gaidot, visiem paziņojusi, ka jaundzimušo sauks par Jāni. Neviens cits zēna vārds meitenītei nepaticis.
Kad puisītis piedzimis, vecāki vēl pārjautājuši — varbūt tomēr brālīti saukt citādi? Meitiņa atbildējusi, ka citu brāli viņai nevajag, tikai Jāni! Tā Miezīšu dzimtā pie vārda ticis otrais Jānis.
Sader uz šampanieti
Kad dēls apprecējies un Miezīšu vedekla gaidījusi pirmo bērnu, liktenīgā vārda izvēle atkal tikusi Irēnai. Topošā māmiņa gaidījusi meitenīti, kuru sauktu par Justīni, bet Irēna paziņojusi, ka būs dēls Jānis. Abas saderējušas uz šampanieti. Vinnētāja bijusi Irēna, un tā pasaulē nācis trešais Jānis Miezītis jeb Jancis.
— Tā mūsu meita Irēna ir panākusi, ka dzimtas jaunākajās paaudzēs ir Jāņi. Jancim vēl ir brālis Dāvis, māsa Justīne un dvīņumāsas Liene un Lāsma, — stāsta Antoņinas kundze.
Mīl bērnus un mazbērnus
Lai arī Jānis Miezītis vecākais ir straujas dabas vīrs, kuram neviens darbs nav bijis par grūtu, viņam ir maiga un atsaucīga sirds. Par to pārliecināta viņa kundze, bērni un mazbērni.
“Lūšu” saimnieks visu mūžu bijis autovadītājs, abi ar Antoņinu kolhoza darbos skrējuši no rīta līdz vakaram, bet arī bērniem laiku atlicinājuši. Ne tikai savējiem, arī radu bērniem. Vasarās “Lūšu” sētā stāvajā Pērses krastā vienmēr skraidījuši bērni. Tēvam viņus paticis vizināt ķerrā, kurā parasti govīm zāle vesta.
— Mūsu mājās vienmēr skanējušas bērnu balsis. Lai arī tēvs likās tāds paskarbāks, bērni viņam allaž lipuši klāt kā dadzīši, — saka Antoņinas kundze. Varētu būt arī ceturtais Jānis
Jāņa Miezīša dēls un mazdēls no viņa mantojuši darba tikumu un dzimtās sētas mīlestību. Nekur nav tik labi kā vecajās, 1900. gadā celtajās “Lūšu” mājās Pērses krastā…
Miezīšu dēlam paju sabiedrībā darba nekad netrūkst, un vecāki priecājas par viņa panākumiem. Tēvam vasarās allaž blakus ir Jancis, jo arī viņam patīk lauku darbi. Tomēr puisis nolēmis apgūt uzņēmējdarbību.
Kad jautāju, vai arī viņš kādreiz savam dēlam dos vārdu Jānis, puisis atbild, ka par to būšot jāvienojas ar sievu. Viņam iebildumu pret šo vārdu neesot.
Vislabāk Pērses krastā
Visskaistākais laiks “Lūšos” ir līdz Jāņiem, kad lakstīgalu treļļi nerimst ne dienu, ne nakti.
Lai arī Jāņu vakarā parasti līst, ugunskurs Pērses malā liesmo. Šovasar Miezīštēvs nedaudz saguris, teic, ka diez vai rītausmu pie ugunskura gaidīšot. Jancis gan apgalvo, ka bez vectēva īstas jautrības pietrūks, tāpēc rūpēšoties, lai visi būtu kopā.
Antoņinas kundze atminas, ka dažkārt Jāņu naktī uz rīta pusi viņas vīrs, iesilis no Jāņu alus, mēdzis viens pats pasēdēt Pērses krastā un parunāties ar zivīm un putniem. Vajadzējis tikai visiem apklust un paklausīties, kur saimnieks runā. Protams, pie upes…
***
Pēc nedēļas Jāņu diena būs klāt. Daudzās Jāņu sētās skanēs dziesmas, putos alus un smaržos meijas. Tā ir bijis un būs, kamēr vien latviešu tauta cienīs senču tradīcijas. Noturīgās un nezūdošās.
