Jau vairākās paaudzēs Jāņa vārdu vecākajam dēlam dod Liepiņu dzimta Bebru pagastā.
Jau vairākās paaudzēs Jāņa vārdu vecākajam dēlam dod Liepiņu dzimta Bebru pagastā. Tagad Liepiņi dzīvo gan centrā, gan “Smiltainēs”, bet pirms kara — “Kalniņos”.
To, lai katrā paaudzē būtu Jānis, noteicis dzimtas sentēvs — Andrejs Liepiņš. Kopš tā laika Liepiņi šo vēlējumu īsteno dzīvē.
Tagadējā “Smiltaiņu” saimnieka Jāņa Liepiņa tēvam, arī Jānim, bijuši četri dēli un meita. Liepiņam senioram un viņa sievai Jevdokijai ir divi dēli — Jānis un Raimonds — un trīs mazbērni, no kuriem jaunākais ir Jānis Erlens.
Stiprais vārds
— Jānis mūsu dzimtā ir stiprs un stabils vārds. Arī paši Jāņi ir godavīri. Par mani lai spriež citi, bet tāds bija mans tēvs, tāds ir dēls, un arī mazais, jācer, nākotnē no senčiem neatpaliks, — stāsta “Smiltaiņu” saimnieks, šobrīd dzimtas vecākais Jānis.
Viņa tēvs 1945. gadā izsūtīts uz Sibīriju, kur Krasnojarskā saticies ar izsūtīto brāli Andreju. Tēvs Sibīrijā sabijis gandrīz desmit gadu, mājās pārnākot, viņš svēris tikai 37 kilogramus… Mūžībā aizgājis jau sen — 1961. gada 29. martā, jau “Smiltainēs”, nevis dzimtajos “Kalniņos”.
Tēva mācītais nezūd nekad
To atceroties, Liepiņtēva balsī ieskanas skumjas, jo tēvs viņam dzīvē tik daudz laba mācījis. Galvenais — būt godīgam un darbīgam, būt labam zemes kopējam un ģimenes balstam.
— “Smiltaines” mēs nopirkām 1958. gadā. Šo māju saimniece Elizabete emigrēja uz Ameriku, kur nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam, — atceras Jānis seniors.
Patlaban viņš kopā ar dēlu Jāni, kurš strādā arī Vecbebru profesionālajā vidusskolā, apsaimnieko ap 70 hektāru zemes un meža, audzē graudaugus un pārdod pa baroklim.
Divas mīlestības — zeme un mežs
Liepiņš seniors 37 gadus bijis mežkopis Kokneses mežniecībā, un šajos gados mežs viņam kļuvis tikpat dārgs kā viņa senčiem zeme. Kas var saskaitīt meža hektārus, kur Jānis Liepiņš kokus stādījis!
Sirmajam mežkopim sāp sirds, ka šodien Latvijā izposta mežu, kuru audzējušas un taupījušas senču paaudzes.
— Tās bija skaistas un auglīgas dienas, kad kopā ar talciniekiem, bieži vien skolēniem, stādījām mazās eglītes un citus kociņus. Meža jaunaudžu veidošana bija svētīgs darbs. Tā ir brīnumaina sajūta — raudzīties, kā arvien garāki stiepjas jaunie kociņi. Tāpat kā cilvēkbērni — aug un pieņemas spēkā, — smaidot saka Jānis Liepiņš.
Ciena senču tradīcijas
No sentēviem mantotā dzīvesziņa Liepiņu dzimtai palīdz turēties kopā, cienīt tradīcijas, čakli strādāt un gādāt, lai jaunā paaudze no nozīmīgajām dzīves vērtībām neko nezaudētu.
Mazbērni no Liepiņtēva mācās darbus sētā un tīrumā, bet no vecmāmiņas Jevdokijas — cept maizi un vārīt garšīgas piena konfektes, no tēva un mātes — audzēt puķes, mīlēt mājdzīvniekus un saudzēt dabu.
— Šogad tāds dīvains pavasaris, kad visus lauku darbus vajadzēja veikt vēlāk nekā citus gadus. Laikam gan šie būs pirmie Jāņi, kuros nebaudīsim paši savus jaunos kartupeļus, jo tos aukstā laika dēļ vēlu iedēstījām, — ar nožēlu atzīst Jevdokijas kundze.
Jāņuguns deg vienmēr
Kopš neatminamiem laikiem, kur vien Liepiņu Jāņi dzīvojuši, viņu mājās Jāņu vakarā degusi jāņuguns. Ugunskuros vai mucā kārts galā. Gan sendienās un kara laikā, gan padomju gados, kad līgošana bija gandrīz ar likumu aizliegta. Pie Liepiņiem allaž nākuši ne tikai radi, draugi un kaimiņi, bet braukuši ciemiņi pat no Bebru pagasta attālākām vietām.
— Senāk Jāņu dienā daudz dziedājām, tagad jaunie dažkārt dziesmas klausās ierakstā, bet tas jautrību nemazina. Mēs, vecie, piekūstam un arī klusāki paliekam, tāpēc varam priecāties, ka Jāņu tradīcijas neapklust reizē ar mums, — saka mājas saimnieks.
Savs alus un siers
Lai svētku dienā un naktī viss būtu, kā nākas, Liepiņtēvs pats brūvē alu, bet Jevdokijas kundze ar vedeklu cep maizi un pīrāgus, sien sieru. No pašaudzēto graudu miltiem un pašu govju piena. Alu gatavo pēc senas receptes no saviem miežiem un apiņiem. Svētku mielastā netrūkst arī šašlika, žāvētu vistiņu un citu gardumu.
Jāņu vakarā Liepiņi ar meijām pušķo māju un pagalmu, bet ugunskuru pēdējos gados kurina dīķmalā — tālāk no mājām.
Mazbērni pamanījuši, ka šogad dīķī dzīvo ļoti skaistas zaļās vardes. Par to viņiem liels gandarījums, jo pērn karstajā laikā dīķis izžuvis, tāpēc prieks par visu dzīvo, kas dīķī tomēr palicis, ir īpaši liels.
Vainagus Jāņiem pin mājinieki vai atnes ciemiņi. Savu vainagu apklusušo mūžu dārzā saņem arī saimnieka tēvs.
