Rakstu jums pirmo reizi, bet nevaru nerakstīt, jo redzētais ir satraucis manu sirdi.
Rakstu jums pirmo reizi, bet nevaru nerakstīt, jo redzētais ir satraucis manu sirdi.
Dzīvoju Rīgā, bet vasaras un pēdējo gadu esmu pavadījusi Staburaga pagasta “Birzēs”.
17. maijā Staburaga pagastā atklāja tēlnieces S. Vasiļjevas piemiņas zīmi “Dieva auss”. Vecrīgā biju redzējusi visu piemiņas zīmju maketus. Ļoti patika divas šķeltas klintis ar meitenes siluetu, arī “Dieva auss” šķita oriģināla un piezemēta.
Biju iedomājusies, ka piemiņas zīme būs saistīta ar avotu, no kura katrs sev varēs pasmelt kādu dzidru lāsi, kā tas bija senatnē. Taču piemiņas zīmes izpildījums materiālā neatbilda iztēlei.
Katram piemineklim jāiekļaujas apkārtējā vidē, kā tas ir ar Brīvības pieminekli Rīgā, Dainu kalnu Siguldā un Annas Brigaderes tēliem Tērvetē. Šis gigantiskais, pagrabam līdzīgais uzkalns šo funkciju neveic, pat gluži otrādi — traucē. Manuprāt, neveiksmīgs ir agrāk celto pieminekļu salīdzinājums ar “sēnēm pēc lietus”, jo daudziem no tiem ir nezūdoša vērtība.
Piemiņas zīmē izmantots liels no tālienes vests akmens, no kura diemžēl ārā rēgojas tikai maza daliņa. Ja tā, tad lielā akmens vietā varēja būt daudz mazāks tepat no Staburaga apkārtnes.
Atceros, Kārļa Ulmaņa laikā mans tēvs Daugavas krastos plēsa radzes, kuras lietoja estrādes celtniecībai, tādējādi materiālu pietuvinot Daugavas gultnei un krastiem. Šajā gadījumā lielais uzbērums nespēj paust idejas būtību, kaut arī no tā labāk varētu redzēt upes plūdumu. Un kā tad vecākajai paaudzei tajā uzkāpt?
Nezinātājam grūti saskatīt piemiņas zīmes simbolisko jēgu. Turpretim Vīgantes parkā A. Briedes skulptūra “Daina” ir mīļa un visiem saprotama. Vai abas šīs piemiņas zīmes nebija jāsaskaņo? Parks taču ir vienots ansamblis.
Saka, ka tikai neliela daļa cilvēku spējot pareizi saprast un novērtēt mākslas darbu. Negribu sevi pieskaitīt pie šai daļai, taču uzskatu, ka klasiskas vērtības ir nezūdošas. Esmu uzaugusi tuvu Liepavotam un Staburagam un dziļi izjutusi to skaistumu. Neviena piemiņas zīme to nespēj pat daļēji kompensēt, vismazāk šobrīd redzamā.
Pēteris Bankovskis atklāšanā aicināja izteikt savas domas. Diezin vai tas būtu bijis piemērots brīdis kritikai. Taču izbrīnīja viņa sacītie vārdi tuvumā stāvošajām sievietēm: “Pagasts tā vēlējās.” Vai tiešām pagasts vēlējās šādu piemiņas zīmi? Šaubos, jo kritika no pagasta ļaudīm bija viennozīmīga. Izdota liela nauda, bet tas jau nav būtiskākais. Nozīmīgākais, ka nav gandarījuma sajūtas. Labi iecerētais nav izdevies, un to neglābs pat zaļā zālīte.
Nākotne rādīs, vai piemiņas zīmei būs kultūrvēsturiska nozīme.
Ar cieņu — Spīdola Lejniece, pensionēta skolotāja.
