Pirms Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas arī īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās beidzot parāda, ka strādā.
Pirms Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas arī īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās beidzot parāda, ka strādā. Gan visai savdabīgā veidā, gūstot ievērību ar lēmumu, ka erotiska rakstura materiālus — preses izdevumus un videokasetes — to izplatītājiem būs jāiesaiņo necaurspīdīgās aploksnēs vai “kabatiņās”, lai būtu redzams vienīgi nosaukums.
Ministrs norādījis, ka speciāls iesaiņojums vajadzīgs, lai pasargātu bērnus no viņiem nevēlamas informācijas nelabvēlīgās ietekmes, līdz ar to sekmējot Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto bērnu tiesību aizsardzību.
Labāk mazliet nekā nemaz — tā varētu raksturot ministra lēmumu. Žurnālus iesaiņosim, bērni varēs nopirkt saldējumu, neskatoties uz blakus stendā izliktajiem plikumiem, bet kas viņu tiesības sargās citur? Televīzijā demonstrē multiplikācijas filmas, kurās viens otrs teiciens izbrīnā pavērtu muti liek sastingt pat vecākiem. Nemaz nerunājot par pieaugušajiem domātajām filmām vai seriāliem, ko dienā rāda televīzijā.
Arī patlaban pēcpusdienās rādīto seriālu par mazu meiteni, ko reklamē kā piemērotu visai ģimenei, varētu uzskatīt par dzimumaudzināšanas pamatu mācību. Uz mazo jautājumiem, ko ekrānā redzamais nozīmē, ne vienmēr var atbildēt. Bet tā jau ir vecāku problēma, un nekas cits neatliek, kā kļūt par televīzijas fanu kopā ar bērniem, televizora pulti rokā radot mākslīgas reklāmas pauzes.
Arī interneta kafejnīcās gadījies redzēt, kā mazi knēveļi kārām acīm pēta pornogrāfiskas bildes. Un ko darīt ar tiem, kuri uz skatuves publiski reklamē seksuālās minoritātes vai vispār aizmirsuši apģērbties?
Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās mēģina risināt patiešām aktuālu problēmu, bet ar to vajadzētu cīnīties radikālāk. Prātīgāk būtu erotiskos materiālus ļaut pārdot specializētajos veikalos, nevis uz katra stūra. Par bērnu tiesībām jācīnās pašā saknē, nevis tikai tās redzamākajā daļā.
