www. staburags.lv
Jelgavas Mākslinieku biedrībai, kas pulcē arī citu pilsētu māksliniekus, plenēri ir kļuvuši par tradīciju. Šovasar tas notika Neretā, Aizkraukles novada Sēlijā, un plenērā piedalījās 13 mākslinieki. Katru gadu pēc gleznošanas brīvā dabā Jelgavas pilsētas bibliotēkā vai Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā tiek rīkota izstāde. Šīs vasaras 30 plenēra darbi līdz 1. oktobrim ir apskatāmi izstādē “Nedēļa Neretā” Ādolfa Alunāna muzejā.
DAINA ŠULCA
Iepriekšējos gados plenēri tika organizēti Zaļeniekos, Augstkalnē, Spārē, Saldū, Staļģenē, Vecaucē, Ērberģē, Nurmuižā un citur. Jelgavas mākslinieki ir piedalījušies plenēros arī ārzemēs — Ukrainā un Francijā.
Mākslinieki uzņemti īpaši silti
Vietējie iedzīvotāji no sirds rūpējās par viņu labsajūtu, izrādot lielu interesi par notiekošo. Izstādes atklāšanā, kas notika 6. augustā, mākslinieki sirsnīgi dalījās atmiņās par piedzīvoto un atzīmēja, ka Neretas plenēra gleznas cilvēkiem tik ļoti ir patikušas, ka daudzas nonākušas viņu mājās kā iemīļoti mākslas darbi.
“Plenērs ir izraušanās no ikdienas un sadzīves un iespēja baudīt brīvību,” saka māksliniece Inita Vilks. Neretā mākslinieki iepazina Jaunsudrabiņa parku, Sudmalu saliņu, Gricgales krogu Pilskalnē, kur neretieši māksliniekiem bija noorganizējuši lieliskas vakariņas. Galdi bija klāti ar simtgadīgiem galdautiem un gardiem ēdieniem. Iepazīstot mazpilsētas burvību un Neretas viesmīlīgos un atsaucīgos cilvēkus, plenērā ir tapuši dabiskās gaismas un krāsas apņemti mākslas darbi. Ekspozīcija ir priecīga, pozitīva, gaiša un aizņem abas muzeja telpas.
Neretas baznīca
Viens no pamanāmākiem izstādes motīviem ir Neretas evaņģēliski luteriskā baznīca, kas uzrunājusi Agnesi Krastenbergu, Arni Ozolu, Initu Vilku, Ligitu Cauni un citus māksliniekus. Agnese Krastenberga saka: “Starp debesīm un baznīcu ieraudzīju smalkas krāsu attiecības. Gleznoju to, ko saskatīju. Uzrunāja īpatnējais baznīcas siluets.”
Agneses Krastenbergas gleznā baznīca kā gaismas garīgais templis tiecas debesīs, kur caur mākoņiem jūtama saules siltā vasaras gaisma. Inita Vilks baznīcu iegleznojusi Neretas sadzīves kopainā, savienojot garīgo un laicīgo. Baznīca kā nozīmīga un svarīga celtne ir darba centrālais tēls, un pilsētiņas ikdienas dzīvi raksturo sirsnīga ainiņa gleznas priekšplānā — Neretas šķūnīši, uz auklas izžautas veļas rindas un ziedu krūmi.
Ligita Caune izteiktām līnijām tvērusi baznīcas siluetu, iestrādājot to mazpilsētas ritmos un radot lielisku kompozīciju, kas kā harmonisks Neretas ēku puduris gleznas centrā izvirza baznīcas tēlu.
Arņa Ozola pastelis ir ļoti glezniecisks. Neretas baznīcas mūru ēnojums niansēti sakļaujas ar debesīm un vasaras dabu tās krāšņumā, radot vienojošu krāsu gammu apmākušās dienas liegajā gaismā.
Ziedi un ainavas
Gleznošana pļavā, kad dabiskā gaisma rotaļājas ar ēnām un augi visā savā krāšņumā tiecas pretī saulei, ir brīdis, kad mākslinieks šīs sajūtas izpauž krāsās un formās. Inita Vilks izstādē piedalās ar divām ziedu gleznām, kas izceļas ar interesantajām kausu formām. Ritmiskā spēlē ziedi it kā izkaisās gleznainā pļavā, saplūstot ar dabas enerģiju un radot ilūziju par noslēpumu un emociju piebārstītu ziedu paklāju ainavā.
Ludmila Grīnberga ir pievērsusies rudbekijām, kas kā spilgts saules gabaliņš iemirdzas gleznas priekšplānā un pēc tam aizvirmo tālumā. Māksliniece gleznojusi arī kokus, kas valdzina ar savu lapotni uz mākoņaino debesu fona.
Ainava izstādē ir plaši pārstāvēta. Neretas ūdeņus un laukus ir gleznojuši Dita Veģe, Jānis Kalniņš, Ligita Caune, Aļona Prokofjeva un vairāki citi mākslinieki. Ligitas Caunes darbos ainavas veidotas no krāsu laukumiem un formām, kur koki, pļavas un ceļš iezīmē konkrētas aprises, savienojoties vienā spēcīgā gleznā. Elmārs Orniņš neglezno dabas īstenības formās, bet gan ar krāsu laukumiem un plašiem, spēcīgiem triepieniem, radot pats savu stāstu par Neretas ainavu.
Jānis Kalniņš radījis lieliskas klasiskas ainavas. Izstādē netrūkst mazpilsētas skatu ar ielām, ieliņām un ēkām. Te jāpiemin Inese Mīlberga un Alberts Miķelsons. Nereta Jelgavas mākslinieku darbos ir aptverta daudzpusīgi un dažādi, pievēršoties arī atsevišķu objektu un detaļu zīmējumiem un gleznojumiem.
Iesāktais turpinās
Vita Makra Neretā palika strādāt vēl pēc plenēra beigām. Mākslinieces iesāktais darbs pie ganiņa skulptūras nedeva mieru. Viņas mērķis bija to uzgleznot kā dzīvu. Akmens skulptūra, tuvojoties negaisam, raisīja domu, ka ganiņš, par spīti laika apstākļiem, turpina stabulēt. Vēlmi pabeigt gleznu veicināja arī zāles pļāvums, kas ap skulptūru atgādināja kosmiskus apļus. “Ir iznācis tas, ko vēlējos panākt,” stāsta Vita Makra, “Neretā nevarēju paiet garām vecam šķūnim vai jau savu laiku nokalpojušam grozam ar ziediem. Bija vēlēšanās izzīmēt katru lapiņu, katru tās dzīsliņu.”
Plenēra brīvība, reizēm vairāk nekā darbs studijā, mudina māksliniekus ikdienišķās lietās ieraudzīt interesantus glezniecības objektus un tēlus, kuros saskatīt dziļāku domu un nozīmi. Gleznošana brīvā dabā ir aizraujoša. Mākslinieks Arnis Ozols saka: “Bija jāizvēlas un jāizvēlas, ko gleznot. Tas bija darbs dabā. Ir vērtīgi redzēt, kā strādā citi mākslinieki. Tā ir uzticība citam pret citu. Mēs katrs Neretas pašvaldībai uzdāvinājām vienu savu darbu kā pateicību par viesmīlīgo uzņemšanu. Tas bija jauks laiks, un es katru gadu cenšos braukt plenēros.”
Plenēra laikā mākslinieki pamet savas studijas četras sienas un piedzīvo gleznošanas un zīmēšanas vienreizīgumu brīvā dabā. Vēsturiski šī prakse aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem, un franču impresionisti to padarīja par mākslas veidu. Mūsdienās plenēra glezniecībai ir plaukstoša tendence. To nereti sauc par “izkrāsotajām” ekskursijām, kad līdzās gleznošanai notiek mākslinieku gara saliedēšana un tuvākās apkārtnes iepazīšana.
Reklāma