Tādi viņi ir — barā skaļi joko, reizēm gvelž muļķības, cits citu apsauc, jo visu avīzē nemaz nedrīkst stāstīt. Viņi ir pavasara un eksāmenu tuvuma pārņemti, meitenes sapņo par izlaiduma tērpiem, zēni — par meitenēm.
Tādi viņi ir — barā skaļi joko, reizēm gvelž muļķības, cits citu apsauc, jo visu avīzē nemaz nedrīkst stāstīt. Viņi ir pavasara un eksāmenu tuvuma pārņemti, meitenes sapņo par izlaiduma tērpiem, zēni — par meitenēm. Bet runājot ar katru atsevišķi atklājas daudz interesanta, kas kolektīvā varbūt palicis nepamanīts.
“Cik klusa un godbijīga ir skola! Arī skumja… Tai nepatīk vasaras. Tā nevar vien sagaidīt rudeni un bērnus.”*
Pēc nepilna mēneša viņi šķirsies. Atpūtai laika būs pavisam maz, jo jau pēc izlaiduma jādomā par iestājeksāmeniem. Drīz atkal būs klāt septembris un mācības jau citā vietā. Viņi cer, ka visiem izdosies piepildīt iecerēto. Un nākamā tikšanās jau nemaz nav tik tālu. Nākamziem, kad skolā atkal būs žetonu vakars un absolventu salidojums.
* Citāti no Māra Druvas romāna “Vidusskola”
