“Gribu pastāstīt, kādas attiecības valda starp Kokneses vidusskolas audzēkņiem,” raksta Ilva (vārds mainīts), kuras brālis mācās šajā skolā.
“Gribu pastāstīt, kādas attiecības valda starp Kokneses vidusskolas audzēkņiem,” raksta Ilva (vārds mainīts), kuras brālis mācās šajā skolā. Cik bezjūtīgi mēdz būt bērni, un aizvien ir skolotāji, kuri pret visiem neizturas vienādi — secina meitene. Šāda problēma gan ir ne tikai šajā skolā, apceļamie un apcēlāji bijuši vienmēr un visur.
Izspiedēji no turīgām ģimenēm
“Arī mana māsa mācījās šajā skolā,” raksta Ilva. “Sākumā attieksme bija normāla, bet viss mainījās, kad klasesbiedri uzzināja, ka viņa nāk no daudzbērnu ģimenes. Tātad nav turīga. Sākās apsaukāšana, morāla un fiziska aizskaršana. Māsa kļuva nervoza, pasliktinājās sekmes, un viņa vairs negribēja iet uz skolu.
Šajā skolā daži izkopuši naudas izspiešanas tehniku. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar manu brāli, kurš mācās sākumskolas klasēs. Viņš stāsta, ka vienaudži pieprasa naudu, jo esot viņiem parādā. Ja naudu nedod, iekausta, arī brālis reiz no skolas atgriezās ar zilumu zem acs. Kāpēc nestāsta skolotājai? Nav pārliecības, ka ticēs, jo izspiedēji ir no turīgām ģimenēm.
Daudz esmu domājusi un raudājusi par to, cik ļauni un bezjūtīgi var būt bērni un cik liela vara ir naudai. Manuprāt, katrai skolotājai būtu jādod zvērests, ka visi skolēni būs vienlīdzīgi un mācot visiem pievērsīs vienādu uzmanību. Tas, ka skolotāji šķiro bērnus, pārējiem parāda, ka atstumtajam drīkst darīt pāri. Šāda attieksme rada kompleksus, kuri daudzos gadījumos paliek uz mūžu.
Katrā skolā vajadzētu iedibināt “Dāvanu vājākajam”, kurš aizstāvējis atstumtos. Koknesē neviena tāda nav. Cik labi būtu, ja kaut viens cilvēks varētu uzklausīt un viņam katrs skolēns varētu uzticēties. Tas vairotu sirsnību un labestību, un katrs uz skolu ietu ar prieku.”
Kā viens, tā visi
Pirmo reizi par šo problēmu aizdomājos, kad dēla dienasgrāmatā izlasīju piezīmi: “Atteicās runāt dialogu ar Ilzi. Kāpēc šāda attieksme?”. Biju šokēta, kaut uz šo jautājumu zēns daudzmaz pamatojoši atbildēt nespēja. “Tā izturas visa klase…” skanēja atruna.
Agrāk uzskatīju, ka atstumto problēma ir tikai lielās pilsētas skolās, bet laukos nu gan bērni sadzīvo draudzīgi. Ja par kādu arī mēdz pasmieties, tad bez ļaunuma, un jau pēc mirkļa incidents aizmirsts. Izrādās, tā nebūt nav. Bērni patiešām mēdz būt nežēlīgi.
Šajā situācijā vienīgais prieks par to, ka skolotāja to pamanīja un faktu neatstāja bez ievērības. Vai visiem bērniem brīdī, kad citi tevi nesaprot, blakus ir skolotāja, tik laba kā māte?
Uzvar spēks, ne intelekts
Kokneses vidusskolas direktora vietniece ārpusstundu un audzināšanas darbā Sandra Māliņa stāsta, ka praksē nācies saskarties ar gadījumiem, kad bērni meklē palīdzību, jo cieš no vienaudžu negatīvās attieksmes. “Skolotāji pret šo problēmu nav vienaldzīgi, bet tur, kur skolotājs neredz, mēdz būt visādi,” atzīst viņa. “Ar bērniem, kuri dara pāri citiem, pārrunājam, kā viņi justos atstumtā vietā. Dažkārt uz skolu aicinām arī vecākus. Viņi nedrīkst būt vienaldzīgi pret to, kā bērnam veicas skolā.”
Ne jau atstumtajos ir problēma, bet viņu apvainotājos — uzskata 6.b klases audzinātāja Irēna Ciša: “Viņiem dzīvē pietrūcis uzmanības vai mīlestības, tāpēc gribas sevi apliecināt, apceļot kautrīgākos. Vainojama arī sabiedrība, jo patlaban pasaule ir pārsātināta ar vardarbību, tās netrūkst arī televīzijā. Visur uzvar spēks, nevis intelekts.”
Irēna Ciša stāsta, ka situāciju, kad klasē kādu atstumj, viņa pamana arī bez bērnu teikšanas. Tad individuāli pārrunā ar katru, un skolotāja vēro, vai attiecības klasē uzlabojas. Bijis arī gadījums, kad vienaudžu attieksmi noteikusi materiālā situācija. “Dīvainākais, ka savu uzvedību viņi nemaz nemāk pamatot,” saka skolotāja. “Veicot aptauju, kāpēc dara otram pāri, bērni atbildēja: “Viņš slikti mācās!”. Bet klasē daži mācās vēl sliktāk…”
Nav bagāts — nav autoritāte
Pedagogi atzīst, ka grūti panākt, lai šīs problēmas risināšanā iesaistītos arī vecāki. Tikai tad, ja sadarbosies visas puses — bērni, skolotāji un vecāki, attieksmi varēs mainīt.
Daudzko nosaka arī bara instinkts un autoritāte, liela vara pasaulē ir naudai. “Skolā strādā galvenokārt sievietes, arī gados vecāki cilvēki. Skolotājs nav bagāts, līdz ar to viņš bērnam nav autoritāte,” spriež skolotāji.
“Skumji, bet dažkārt apcelšanas iemesls ir materiālā situācija,” saka 4.a klases audzinātāja Anita Ločmele. “Reiz bērni apsmēja kādu klasesbiedru, kad uzzināja, ka viņam mājās nav krāsu televizora.”
Svarīgs raksturs
“Klasē jāsadzīvo tik dažādiem bērniem, tāpēc vienmēr būs kāds, kuru pārējie atstumj vai apceļ,” saka Anita Ločmele. “Iemesli tam ir visdažādākie — atšķirīga dzīves uztvere, bērna raksturs, un dažkārt viena no niansēm ir arī materiālais nodrošinājums. Bērni skatās, kā otrs apģērbies, bet, ja pats esi jauks cilvēks, tam vairs nav nozīmes. Mums klasē ir kāda meitene, kuras vecāki nav bagāti, bet bērni liptin līp viņai klāt. Viens otram pat saka — tev gan labi, tu sēdi vienā solā ar viņu!”.
“Ja bērns ir atsaucīgs, labi audzināts ģimenē, nekādu konfliktu nebūs. No trūcīgām ģimenēm lielākoties nāk labestīgi un iejūtīgi bērni. Ne jau par nabadzību nosoda, bet par uzvedību,” saka Sandra Māliņa.
Bērni domā līdzīgi — apceļ tikai tos, kuri paši neprot draudzēties. “Es nezinu, vai viņš ir bagāts, bet man nepatīk, ka viņš visur jaucas,” paskaidro kāds zēns, kurš nupat iedunkājis klasesbiedru.
Kāpēc mani nesaprot?
Vai skolotājām visi bērni ir vienlīdzīgi? “Visi esam tikai cilvēki,” saka Anita Ločmele. “Lai arī iekšējā balss saka citādi, vienmēr cenšos rīkoties taisnīgi.” Skolotāji atzīst, ka viņu simpātijas parasti nenosaka vecāku amats vai materiālais nodrošinājums, bet drīzāk gan simpātijas pieder tiem bērniem, kuri ir sliktāk ģērbti un nabadzīgāki.
Audzinātājas teic, ka izspiešanas problēmas pēdējā laikā neesot bijis jārisina. Šādos gadījumos parasti aicinot palīgā policiju. Ja vien bērns ar savu bēdu vēršas pie skolotāja, bez ievērības to noteikti neatstājot.
Kokneses vidusskolā strādā arī psiholoģe, un viena no iespējām ir bērnam savu sāpi izstāstīt viņai. “Jāatklāj cēloņi, kāpēc tevi nesaprot. Jācīnās ar tiem, nevis ar sekām,” spriež Irēna Ciša.
* * *
Ilvas vēstule izskanēja kā palīgā sauciens, kuram dažu sarunu laikā atbalsi nevar rast.
Kā palīdzēt atstumtajam cilvēkbērnam? Kokneses vidusskolas skolotājas atklāj, ka ir vēl kāds efektīvs veids, kā likt pārējiem pārdomāt savu rīcību. Panākt, lai kāds skolēns, vēlams autoritāte klasē, sadraudzētos ar atstumto, tad arī citu attieksme mainīsies.
Varbūt arī jūsu skolā vai klasē bijuši līdzīgi gadījumi un tie veiksmīgi atrisināti? Gribētu uzzināt arī skolēnu domas par to.
