Pirms dažām dienām Valmieras rajona Bērzaines pagastā alkoholiķu vecāku vainas dēļ ugunsgrēkā sadega četri mazi bērni. Nelaime notika rītausmā, kad vecāku nebija mājās, jo viņi kaut kur uzdzīvoja kopā ar sev līdzīgiem.
Pirms dažām dienām Valmieras rajona Bērzaines pagastā alkoholiķu vecāku vainas dēļ ugunsgrēkā sadega četri mazi bērni. Nelaime notika rītausmā, kad vecāku nebija mājās, jo viņi kaut kur uzdzīvoja kopā ar sev līdzīgiem. Jaunākajam bērnam tikai pusgadiņš, vecākajam — četri gadi.
Pēc kaimiņu stāstījuma noprotams, ka nesen mātei vecāku vara bijusi pārtraukta, bet viņa solījusi laboties, un tad bērniņi atkal atdoti ģimenei. Māte drīz vien kaimiņiem pavēstījusi, ka bērni apriebušies. Kaimiņi aizrādījuši, lai pārtrauc lietot alkoholu, lai bērnus mājās nepamet vienus ieslēgtus, kā tas bijis arī liktenīgajā naktī. Bērni dūmos nosmakuši, pat nepamostoties… Kad vecāki ieradušies pie kūpošajām krāsmatām, piedzērusies māte, neko daudz nesapratusi, šokā nogādāta Strenču psihiatriskajā slimnīcā.
Dzērāju šoks ir zināms. Viņus parasti gan visvairāk satriec tukša pudele, bet pilnas dēļ nereti gatavi uz visu, pat noziegumu.
Šajā traģēdijā noteikti vainojama vietējā pagasttiesa. Ja mātei vecāku vara bija pārtraukta, tad, pirms viņai mazos atdeva, šo sievieti vajadzēja ārstēt no alkohola atkarības.
Tā ir vislielākā muļķība — ticēt dzērāja solījumiem laboties. Un mani allaž kaitina apgalvojums, ka bērns, lūk, raujas pie mātes — pat dzērājas. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri, izauguši bērnunamā, par vecākiem dzērājiem neko negrib ne zināt, ne viņus redzēt. Cilvēku mīlēt var tikai tad, ja viņš šo mīlestību ir pelnījis. Ja mīlestība ir akla, cieš tas, kurš pēc tādas alcis.
Šie četri mazuļi būtu dzīvi, ja vietējā pagasttiesa neticētu dzērāju solījumiem, bet domātu par bērnu drošību un nākotni.
