Iepriekšējā nedēļa pagāja, gaidot divus nenovēršamus notikumus: krievu valodā runājošo mītiņu 23. maijā un Eirovīzijas konkursu 24. maijā.
Iepriekšējā nedēļa pagāja, gaidot divus nenovēršamus notikumus: krievu valodā runājošo mītiņu 23. maijā un Eirovīzijas konkursu 24. maijā.
Pēc sākotnējās pretošanās rīkot masu saietu Eirovīzijas pasākuma laikā Rīgas dome tomēr piekrita. Labāk lai kāds ir atbildīgs par iespējamajām nekārtībām un izbradātajiem apstādījumiem nekā stihisks mītiņš, kuram nav paredzams iznākums. Pie tam aizliegts auglis taču vienmēr šķiet visgardākais.
Pūlis Esplanādē bija. Gan organizētāks un kulturālāks nekā savlaik pensionāru bļaustīšanās. Acīmredzot ievērot kārtību mudināja iepriekš pašu rīkotāju sagatavotie brīvprātīgie. Pāris stundu pirms mītiņa sākuma divi mikroautobusi ar uzrakstu “Aizkraukle” devās uz Rīgu arī no centrālā laukuma mūsu rajona centrā. Ne visiem pa prātam mācības valsts valodā arī Aizkraukles 1. vidusskolā, īpaši dažiem skolotājiem, kuri paši latviski nespēj pat elementāri sarunāties, kur nu vēl mācīt latviešu valodā savu priekšmetu.
Vecāki patiesībā tiek maldināti.
Nav pietiekami izskaidrots, ka pāreja uz mācībām valsts valodā paredzēta tikai vidusskolas klasēs, kad bērni jau labi apguvuši latviešu valodu un viņiem vairs nav saziņas problēmu. Cietīs izglītības kvalitāte — tas ir valsts valodas noliedzēju visvairāk “vicinātais” lozungs. Cietīs, protams, ja pats skolotājs runās nepareizi, kļūdaini un skolēns nevēlēsies mācīties.
Krievijas plašsaziņas līdzekļos Latvija kārtējo reizi nosaukta par nacionālistu un pat nacistu valsti. Taču kā lai nosauc krievu valodā runājošo mēģinājumus saglabāt Latvijā tās pašas priekšrocības, kas viņiem bija padomijas laikā? Kā nabaga Rainis varēja pārdzīvot visu Esplanādē dzirdēto? Viņam noteikti šķita, ka Latvija vairs nav brīva, neatkarīga valsts, kurai tiesības uz savu valodu kā tautas galveno identitātes zīmi.
Viens no virsrakstiem reportāžām par Eirovīzijas konkursu Rīgā varētu būt “Igauņi izglāba Latviju”. Ja kaimiņi igauņi Latvijas grupai “F.L.Y.” nebūtu uzdāvinājuši piecus punktus, mūsu valsts būtu piedzīvojusi vissāpīgāko kritienu: no pirmās līdz pēdējai vietai. Acīmredzot konkursa vērotājiem dažādās valstīs apnikušas stereotipiskās Eirovīzijas dziesmas, gribas ko jaunu. Laikam tāpēc tik lielu piekrišanu iemantoja Turcijas austrumnieciskā melodija ar vēderdejām fonā un krasi atšķirīgais beļģu folkansambļa dziedājums.
Lai attaisnotu savu “nullīti” vērtējumā, Lielbritānija izdomājusi ieganstu: tās atbalsts ASV karadarbībai Irākā. Šim aizbildinājumam naski pievienojies viens otrs arī Latvijā. Smieklīgi! Ja sāksim pīt iekšā politiku, tad Turcijai nekad nevajadzēja uzvarēt, jo tā taču atļāva ASV izmantot savas karabāzes, lidot pāri valsts gaisa telpai. Arī Polijas pārstāvja dziedātā dziesma tika augstā — septītajā — vietā, lai gan šī valsts atbalstīja Irākas karu daudz vairāk nekā Latvija.
Par Eirovīzijas konkursu dzirdēts sakām: paredzēt tā iznākumu, tāpat kā skatītāju noskaņojumu, nav iespējams. Cik dažādas valstis un tautas, tik dažāds vērtējums. Un tomēr ir arī kopīgas tendences. Publikai arvien vairāk iepatīkas kaut kas komisks un pat prasts. To pierāda Austrijas komiķa augstā vieta. Tad jau derētu uz nākamo konkursu sūtīt Fredi ar viņa “Koka kluci Konstantīnu”, un pirmais trijnieks garantēts!
Šovs, pasākuma norise, grandiozā skatuve — tas viss mūsējiem izdevies. Tik labi līdz šim neesot bijis nekur. Tā saka speciālisti. Patīkami dzirdēt. Tikai neaizmirsīsim, ka no valsts budžeta tam bija atvēlēti gandrīz trīsarpus miljoni lati. Salīdzinājumam: visiem Latvijas zemniekiem budžeta grozījumos paredzēts tikai 4,1 miljons latu.
Arvien vairāk nosliecos to pusē, kuri Eirovīziju neuzskata par nopietni ņemamu konkursu. Šovs, izklaide, atpūta — jā, bet ne visas valsts uzmanības mobilizēšana vienam pasākumam. Un kam gan bija vajadzīga Latvijas Valsts prezidentes uzruna un himnas atskaņošana sākumā? Latvija laikam sajaukusi: tie nebija Dziesmu svētki, bet pavisam cita “opera”…
Daudz vairāk nekā sākumā pieminētie notikumi Latvijas iedzīvotājus interesē premjera Einara Repšes solījumi palielināt pensijas, algas, pabalstus, subsīdijas zemniekiem, finansējumu pašvaldībām. Kā uz septīto pasaules brīnumu visi cer uz budžeta grozījumiem. Taču naudas dalīšana valdībā nonākusi strupceļā.
Solījumu bārstītājs premjers, redzot, ka naudu nav kur ņemt, purina Finanšu ministriju un pieprasa jaunus budžeta veidošanas principus, revidējot iepriekšējo valdību līdzekļu piešķīrumus. Savukārt augsta ranga finanšu ierēdņi spiesti iesniegt atlūgumu, jo nespēj atrast to, kā nav, un paciest premjera apvainojumus par neprasmi strādāt.
Budžeta grozījumu pieņemšana valdībā šobrīd ir problēma numur viens, jo “iespītējusies” Zaļo un zemnieku savienības frakcija, pieprasot zemniekiem visus paredzētos 6,6 miljonus latu, nevis 4,1 miljonu, kā grozījumos. Premjers uzvedas kā bargs skolotājs, kurš viena skolēna pārkāpuma dēļ liek stāvēt kājās visai klasei. Viņš paziņojis: ja ZZS nepiekāpsies, budžeta grozījumos paredzēto naudu nedabūs neviens — šos līdzekļus izmantos budžeta deficīta lāpīšanai.
Tautas partija atbalstīšot zaļo un zemnieku centienus. Tas nozīmē, ka radusies iespēja “sašūpot” Repšes valdību. Uz to cer gan Saeimā opozīcijā esošās, gan citas vēlēšanās zaudējušās partijas.
Interesantākā lasāmviela pagājušajā nedēļā bija Aizkraukles rajonā ievēlēto deputātu un amatpersonu ienākumu deklarācijas. Lasu un brīnos — cik “nabagi” mūsu tautas kalpi, nu gluži pliki kā baznīcas žurkas! Pabalstu, lai, pelnījuši — nu nevar taču normāls cilvēks ar tādu niecīgu aldziņu, kāda privātfirmā nopelnīta, izdzīvot…
Īpašumu saraksti arī tādi īsi. Zinu, kādā lepnā vasaras mājā deputāts rosās, bet, izrādās, viņam nekas nepieder — viss sievai. Tas pats par automašīnām. Kādam citam deputātam deklarācijā ierakstīts vecs opelītis, bet pats brauc ar lepnu džipu. Tas esot sievasmātes īpašums… Viņa gan šai automašīnai, visticamāk, pat tuvumā nav bijusi. Vai cits gadījums. Kādai deputātei arī it kā nav nekā — ne sava veikala, ne jaunākā modeļa automašīnas, kādā brauc. Laikam jau bērni tie bagātie.
Nav saprotams, kāpēc šādas deklarācijas vispār vajadzīgas. Nav dzirdēts, ka būtu meklētas un atrastas kādas nelikumības, pat tādos gadījumos, kad skaidri redzams: tik maz nopelnot paša vadītajā privātfirmā, tai jau sen vajadzēja “noiet uz grunti”. Bet nekā — zeļ un plaukst! Algas aploksnēs? Pierādiet!
Ābeļziedu kupenās iestidzis pavasaris. Ceriņu tvanā virmo gaiss, un putnu sajūsmai nav gala. Tāpat kā cilvēkiem. Ir gada skaistākais laiks. Vēl viena neatkārtojama nedēļa pagājusi.
