Pērn “Staburagā” bija apraksts par kādu jubilāri, kura saaukstēšanās slimības ārstē ar tauksakni. Arī es mēģināju, sākumā man bija pat slikti, pēc tam ļoti uzlabojās veselība.
— Pērn “Staburagā” bija apraksts par kādu jubilāri, kura saaukstēšanās slimības ārstē ar tauksakni. Arī es mēģināju, sākumā man bija pat slikti, pēc tam ļoti uzlabojās veselība. Gribētu mazliet vairāk uzzināt par šo augu, kā arī precīzāku tā lietošanas recepti, — tā pensionārs Jānis no Pļaviņām.
Vēlreiz sazinājāmies ar koknesieti Veltu Briedi, kura stāstīja arī par tauksaknes lietošanu.
Recepte pēc pieredzes
Viņa sacīja: “Notīrītu tauksakni sagriežu sīkos gabaliņos, apleju ar degvīnu attiecībā 1:1. Apmēram pēc mēneša, kad šķidrums kļuvis tumšs, tas ir gatavs lietošanai. Gripas laikā pirms gulētiešanas paņemu kārtīgu malku mutē, izskaloju muti ar to un noriju. Es, protams, neapgalvoju, ka šī recepte palīdz visiem. Neesmu ārste, bet stāstu no savas pieredzes. Patiešām četrus gadus neesmu slimojusi ne ar kādām saaukstēšanās slimībām. Tagad lietoju tauksaknes tēju. Uz nedaudz sakņu gabaliņiem uzleju verdošu ūdeni. Pāris minūšu paturu, lai ievelkas, un dzeru. Man ļoti sāpēja kājām vēnas. Neapgalvoju, ka tas ir no tējas, bet sāpes krietni mitējušās,” — tā Veltas kundze.
Vērtīga grāmata
Veltas kundze par ļoti vērtīgu atzīst 1991. gadā iznākušo Cīrihes universitātes fizikālās terapijas institūta absolventes Doras Švīkules grāmatu “Veselīgākās zāļu tējas”. Tajā stāstīts par ārstniecības augiem katrai slimībai, kompresēm, vannām, vākšanu, sagatavošanu. Par tauksakni tajā teikts: “Tauku sakne ļoti labs līdzeklis krūšdziedzeru iekaisumiem un krūšu sacietējumiem. Tauku zāle iedarbojas kā laba sadalītāja, sāpju remdētāja, sacietējumu mīkstinātāja un šķīdinātāja, kairinājuma mazinātāja. Krūšu un plaušu kaitēm ļoti noderīga, jo mazina klepu, atdala krēpas, tīra elpojamo orgānu vadus, spēcina visu organismu. Palīdz kaulu sāpēm, saspiedumiem un ģikts tūkumiem, ģikts kaulu veidojumiem. To lieto arī pret asiņošanu. Asiņošanai vislabāk der sakņu pulveris. Kāju vannām lieto tēju, apliekamos un kompreses. Kompreses un apliekamos kaulu plēves iekaisumam, saspiedumiem gatavo ar tauku saknes tinktūru un ūdeni. Tēju gatavo no saknēm, ņem 5—20 gramu uz puslitru ūdens. Tā kā tauku sakne bagāta minerālvielām, to nedrīkst gatavot metāla traukos, jo tad kļūst zilgani melna. Jāgatavo emaljētos traukos.
Tauku sakni audzē no sēklām un saknēm, tās sadalot. Tai patīk labi pamitra zeme. Sēj agrā pavasarī kastēs. Vēlāk izstāda 30 centimetru atstatumā. Otrā gadā saknes jau var lietot un arī dalīt. Saknes vāc agrā pavasarī un vēlā rudenī. Ieteicamāk ievākt rudenī. Lieto tikai saknes.”
Mēreni indīgs
Par tauksakni pērn iznākušajā laikraksta “Dziednieks” decembra numurā ārsts fitoterapeits Artūrs Tereško raksta: “Tauksakne satur alantoīnus, tanīnus un diemžēl arī pirolizidīnu grupas alkoloīdus, kuriem ir pierādītas kancerogēnas īpašības. Šī iemesla dēļ tauksakne kritusi nežēlastībā un svītrota no daudzu valstu farmakopejām. Kaut gan nav ne pierādīts, ne manīts, ka tauksaknei būtu audzēju izraisošas īpašības. Gluži otrādi — tautas medicīna šīs saknes novārījumu ar panākumiem lieto kaulu audzēju (sarkomas) gadījumos. Tauksakne paātrina brūču sadzīšanu, veicina epitēlija veidošanos uz ilgstoši nedzīstošām čūlām, paātrina kaulu saaugšanu pēc lūzumiem, palīdz sejas rozes un mastīta gadījumā.
Recepte ārīgai lietošanai: ņem saknes pulveri, sajauc attiecībā 1:1 ar cūkas taukiem un karsē aptuveni 15 minūšu uz lēnas uguns. Tā iegūstam melnas saknes ziedi, kuru lieto pret minētajām vainām, uzziežot divas reizes dienā.
Recepte iekšķīgai lietošanai: ņem 10 gramu sasmalcinātas saknes, saber termosā un uzlej 250 mililitru karsta piena, atstāj ievilkties 8—9 stundas, nokāš. Lieto pa vienai tējkarotei 3—4 reizes dienā pirms ēšanas. Devu nedrīkst pārsniegt, jo augs ir mēreni indīgs.”
Ārsts atceras, kā agrā jaunībā, gribēdams ātrāk tikt “uz pekām”, nolēmis devu palielināt un dienas laikā pa malkam izdzēris gandrīz visu pudeli. Sirds sākusi dauzīties bez ritma, dunējusi galva, brīžam zudusi apziņa. Pēc šī gadījuma autors ar lielu uzmanību izturas pret norādītajām zāļu devām.
