Esmu Gunārs Eglītis, dzimis Aizkraukles rajona Aiviekstes pagasta Ozolsalā. Tā ir vieta netālu no vecās Vesetas upes ietekas Aiviekstē, aptuveni kilometru lejpus tās.
Esmu Gunārs Eglītis, dzimis Aizkraukles rajona Aiviekstes pagasta Ozolsalā. Tā ir vieta netālu no vecās Vesetas upes ietekas Aiviekstē, aptuveni kilometru lejpus tās. Tu, mana Ozolsala, esi par mani vecāka, tu biji mana pirmā darbavieta. Ar vārdu “Ozolsala” saistās visa mana dzīve.
Kaut esmu pensijas vecumā, man nav vienalga, kas notiek ar manu tautu, tēvzemi, ģimeni, mani pašu. Šoreiz ir runa par Jēkabpils rajona Ozolsalas izvēli celulozes rūpnīcas celtniecībai.
Es nomiršu, bet Ozolsalai ir jāpaliek. To saku es un mani domubiedri. Esmu pret milzīgās celulozes rūpnīcas celtniecību Ozolsalā, esmu par parakstu vākšanu, lai rīkotu tautas nobalsošanu par celulozes rūpnīcas celtniecību vienlaikus ar referendumu par pievienošanos Eiropas Savienībai.
Tā ir mūsu Latvijas, tautas zeme. Mūsu tautai citas zemes un citas Daugavas, māmuļas, vairs nebūs. Ja to piesārņosim, tā būs mirusi. Reizē tiks piesārņota tautas galvenā dzīvības artērija — tīra ūdens piegādātāja Rīgas iedzīvotājiem, mūsu bērnu un mazbērnu peldvietas. Ko rādīsim ārzemju tūristiem?
Daugava taču mūs baro ar zivīm. Ko tad ēdīsim? Vai mums nav citas vietas, kur celt celulozes rūpnīcu? Kādēļ mums tā jāceļ tik liela? Vai mums vajag ievest radioaktīvo koksni no kaimiņu valstīm (Ukrainas Černobiļas)? Vai mums jāpakļaujas visām somu prasībām? Vai mums vajag izcirst 300 ha meža?
Rūpnīcas celtniecības idejas aizstāvji gan sola, ka būs darbs 300 strādniekiem. Jā, varbūt arī būs. Bet cik ilgi viņi varēs strādāt? Tāpat tuvāko pilsētu — Jēkabpils, Pļaviņu, kā arī citu apkārtējo vietu iedzīvotāju dzīves apstākļi krasi pasliktināsies, jo saindētā vide kaitēs veselībai. Cilvēkiem jāpaskaidro, ka viņi elpos saindētu gaisu, būs (kaut arī negribot) arī avārijas, kas radīs vēl lielāku kaitējumu apkārtējai videi un visai dzīvajai radībai. Cilvēkiem jāpasaka atklāti, ka vairāk zaudēsim nekā iegūsim. Mēs neuzticamies mūsu ekspertu slēdzienam, jāuzaicina neitrālu valstu eksperti.
Katru dienu tiks saražots viens dzelzceļa ešelons celulozes, bet tikpat daudz arī kaitīgo atkritumu. Cik liela teritorija būs nepieciešama šiem atkritumiem, kā tie ietekmēs apkārtējo vidi? Vai mēs to varam atļauties? Vai mēs būsim antiņu tauta?
Kādēļ somi rūpnīcu neceļ savā zemē? Tādēļ, ka ir rūgta pieredze. Un mēs būsim tie lētticīgie, kas viņiem noticēs. Tikai vienojoties kopīgam mērķim, mēs varam glābt šo Latvijas dabas stūrīti. Varbūt izdodas mainīt cilvēku domāšanu, lai glābtu mūsu Daugavu, lai saglabātu to iespējami ekoloģiski tīru nākamajām paaudzēm. Ja tagad kļūdīsimies, labot nākotnē neko vairs nebūs iespējams.
Es vēlos elpot svaigu gaisu. Jau pavasaris, daba zied. Lai mostas arī visa Latvijas tauta!
Ceru, ka parakstu vākšana izdosies. Nebūsim vienaldzīgi, skeptiski malā stāvētāji, būsim vienoti Daugavas likteņa sargātāji!
Bērnībā, kad nebija Ķeguma, Doles, Pļaviņu HES, Daugavā un Aiviekstē nārstoja vērtīgas zivis, piemēram, laši, tagad viņu nav, jo nav zivju ceļu.
Daugavā senči pludināja plostus uz Rīgu, pelnīja naudu. Es par naudu nepārdodu savu mīļo Daugavu, mani vairāk interesē neskarta, nesabojāta daba.
Pašreiz Daugavai ir ziedu laiki, bet drīz var būt citādi: nīkuļos koki, neziedēs vairs ievas, sniegbaltie ziedi būs pārklāti ar sēra dioksīdu. Bites vairs neievāks tīro nektāru. Pļaviņas, sākot no Draudzības parka, būs piesārņotas, tāpat piesārņots būs gaiss no lielās transporta plūsmas, kas pievedīs kokmateriālus celulozes rūpnīcai.
Vai tas būs normāli, ja vienā sekundē Daugavā ieplūdinās 6000 litru piesārņota ūdens? Pēc pieciem gadiem Daugava būs mirusi. Ūdens krātuvēs pie Pļaviņu HES, Ķeguma HES un Rīgas HES stāv uz vietas, tam nav regulāra tecējuma, celulozes rūpnīcas atkritumi nogulsnēsies.
Kas mēs būsim, ja nebūs Daugavas? Lai Dievs dod spēku šos ļaunos nodomus novirzīt uz citu pusi. Būsim vienoti Daugavai, jo Dievs to dāvāja mums.
Aicinu Latvijas iedzīvotājus nopietni izvērtēt radušos situāciju, nepalikt vienaldzīgo pulkā. Jābūt citam risinājumam. Ņemsim piemēru no darbīgajām skudrām, viņas dabai nenodara nekādu kaitējumu, palīdz tai. Vai mēs, latviešu tauta, nevaram kopīgi palīdzēt savai zemei?
