Sen mainījies priekšstats par nabagmājām. Tajās pirmās neatkarīgās Latvijas gados izmitināja vecus, nevarīgus cilvēkus, kur viņiem sagaidīt pēdējo stundiņu.
Sen mainījies priekšstats par nabagmājām. Tajās pirmās neatkarīgās Latvijas gados izmitināja vecus, nevarīgus cilvēkus, kur viņiem sagaidīt pēdējo stundiņu.
Padomju laikā veco ļaužu pansionātos sirmgalvjiem bija gan laba aprūpe, gan pieņemami dzīves apstākļi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa pansionātu pārtapuši par sociālās aprūpes centriem, kuros dzīvo ne tikai vientuļnieki. Aizkraukles rajonā pansionāts ir Pļaviņās un Neretā. Mazzalves pagastā ne sliktāk kā ārzemēs iekārtots specializētais valsts sociālās aprūpes centrs “Mēmele”, bet Skrīveru “Ziedugravās” pansionāts pārveidots par sociālās aprūpes centru.
Centram sava saimniecība
Skrīveru sociālās aprūpes centrā dzīvo 70 pansionāru — ne tikai pensionāri, bet arī invalīdi. Apmēram trešā daļa no viņiem nestaigā. Aprūpes centram ir sava saimniecība, tāpēc iemītnieki saņem ekoloģiski tīru pienu, gaļu un dārzeņus.
Par pansionāriem rūpējas 34 centra darbinieki. Te strādā arī psiholoģe Ingrīda Baikova, viņas padoms dažkārt depresijas māktajiem iemītniekiem ir īpaši nozīmīgs. Pansionārus reizi nedēļā pārbauda ārste Dagmāra Eglīte, bet ikdienā par viņiem gādā feldšere un medicīnas māsas.
Tuvinieki neko nemaksā
Aizkraukles rajona padome apstiprinājusi viena iemītnieka uzturēšanās izdevumus Skrīveru sociālās aprūpes centrā — Ls 75,68 mēnesī. Tomēr viena pansionāra uzturēšanai vajag lielāku summu — Ls 160,20 mēnesī. Starpību samaksā rajona padome no sava budžeta. Par dzīvošanu pansionātā no iemītnieka pensijas ietur 85 procentus, pārējo — līdz 75,68 latiem — samaksā apgādnieki, ja viņu ienākumi ģimenē vienam cilvēkam ir vismaz 70 latu mēnesī, vai pašvaldība, no kuras pansionārs centrā ievietots.
Patlaban neviens apgādnieks par vecā tuvinieka aprūpi centrā nemaksā, jo viņi ir mazturīgi, kuriem pašiem ienākumu nav vai tie ir mazāki par minimālo algu.
Skrīveru sociālās aprūpes centrā brīvu vietu parasti nav, ja nu vienīgi kāds iemītnieks pārceļas uz citu pansionātu vai aiziet mūžībā. Jāgaida rindā, un pagastu pašvaldības savus vecos ļaudis te piesaka jau laikus.
Pārceļas ar visu iedzīvi
Skrīveru sociālās aprūpes centrā gulošie vienā telpā dzīvo vairāki, bet pārējie — pa diviem vai trijiem, pat pa vienam istabā. Pārceļoties uz aprūpes centru, līdzi var ņemt savu iedzīvi — traukus, drēbes, grāmatas, sirdij dārgas piemiņas lietas un pat mēbeles. Nereti uz centru dodas ģimene. Viņiem uzbūvētas vairākas nelielas atsevišķas mājiņas, katrā no tām ir vairākas istabas.
Centrā labiekārtotas ne tikai dzīvojamās telpas, bet arī vannasistabas, tualetes, gaiteņi. Dažādi pasākumi notiek lielā gaumīgi iekārtotā zālē, jo vecļaudis bieži apciemo gan mākslinieki, gan pašdarbības kolektīvi, īpaši bērni un jaunieši. Centram ir sava katlumāja un veļas mazgātava, augļudārzs, bet puķaudzētāji var ierīkot savas puķudobes.
Ne katram ir labi
— Ne jau visi pie mums ātri pierod un labi jūtas. Gadās, kāds stiprāku dzērienu cienītājs vai bijušais “bomzītis” “paņem brīvsoli” un no centra pazūd. Policija pāris dienu pameklē un atved atpakaļ. Daži cilvēki nevar aizmirst iepriekšējo dzīvesveidu, un kārtība un aprūpe viņiem nemaz nepatīk. Viņi grib dzīvot un visu darīt pēc sava prāta, bet centrā ir noteikumi, kuri jāievēro, — stāsta Skrīveru sociālās aprūpes centra direktors Imants Runcis.
Mīlestība gadus neskaita
— Dzīve aprūpes centrā neapstājas, un arī cienījamos gados var atkal atrast kādu tuvu cilvēku. Pie mums trīs pāri apprecējušies, — priecājas centra psiholoģe Ingrīda Baikova. Viņasprāt, gadi mīlestībai netraucē. Gluži otrādi — cilvēki ar lielu dzīves pieredzi svešiniekā ātrāk saskata gan labo, gan slikto.
Jaunu dzīvi “Ziedugravās” sākuši divi atraitņi — Zigrīda Gaida no Valles un Staņislavs no Kokneses. Tagad Liepiņu pāris mīt vienā no atsevišķo māju dzīvokļiem, abiem ir daudz kopīgu interešu, un viņi jūtas laimīgi.
— Sākumā par precēšanos nedomāju. Man daži draugi ieteica pievērst uzmanību Staņislavam. Sapazināmies, skatoties televīziju, vārds pa vārdam, kamēr sapratām, ka mēs viens otram netraucēsim, bet abiem būs labāk, kopā dzīvojot un vienam otru aprūpējot, — teic Zigrīda Gaida Liepiņa.
Aktieri savējo nepametīs
Šopavasar Skrīveru sociālās aprūpes centrā sev mājvietu radis arī koknesietis Zigurds Biķernieks. Viņš dzīvojis viens, jo ģimenes nav. Šogad pasliktinājusies veselība, tāpēc Kokneses pagasta sociālā dienesta darbinieki izlēmuši, ka Biķernieka kungam vislabāk būs aprūpes centrā. Viņš piekritis un devies uz Skrīveriem.
Visu mūžu Zigurds Biķernieks Koknesē spēlējis teātri, nu “Ziedugravās” sirmo vīru neaizmirst viņa kolēģi, Kokneses kultūras nama amatieru teātra aktieri. Viņi uz centru braukšot arī ar teātra izrādēm.
***
Skrīveru sociālās aprūpes centrā jautāju, vai ir kādas sūdzības, jo “Staburags” tādas bieži saņem, taču anonīmas. Psiholoģe Ingrīdas kundze, kura šādas lietas zina vislabāk, teica, ka viens kungs no Kokneses esot tāds kluss nemiernieks. Parasti tieši neko nesakot, bet citiem savu neapmierinātību dažkārt paužot. Viņa piedāvājusi tikties ar redakcijas darbinieci, taču pansionārs to nevēlējies. Tā arī neuzzināju, kas viņu centrā neapmierina.
Tie pansionāri, ar kuriem izrunājos, ar dzīvi ir apmierināti. Personāls laipns, ja kāds večuks saslimst, nogādā slimnīcā. Ļauj strādāt dažādus sirdij tīkamus darbus, notiek izklaides pasākumi, arī mācītājs viņus apmeklē. Centrā viņi ir pasargāti no vientulības, bet, ja rodas nesaskaņas, atceras seno teicienu par vecumu, kurš nenāk viens…
