Trīs brāļi Vingri — Juris, Aivars un Raimunds — no Klintaines ir mazliet līdzīgi ne vien izskatā, bet arī tajā ziņā, ka dzīvē atraduši stabilu vietu.
Trīs brāļi Vingri — Juris, Aivars un Raimunds — no Klintaines ir mazliet līdzīgi ne vien izskatā, bet arī tajā ziņā, ka dzīvē atraduši stabilu vietu. Vecākais brālis jau agri aizgāja no tēva mājām, bet pastarītis visilgāk palika vecāku paspārnē.
Iedota pareiza ceļamaize
“Labi jūtos kā vecākais, jo esmu par vidējo labākās pozīcijās. Kaut gan, kad tik liels vecums sasniegts, vairs nav interesanti būt vecākajam,” saka Juris Vingris. Viņš ir direktors uz žurnāla “Dadzis” bāzes izveidotajai izdevniecībai “Dadzis”, kura izdod žurnālus “Mūsmājas”, “Dārzs” un “Tehnika Mums”. Savulaik strādājis laikrakstā “Sports”, neilgi arī toreizējā Stučkas rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara”.
Atceroties bērnību, viņš bilst: “Ja esi par brāli divus gadus vecāks, jūties gluži vai varonis. Savukārt tas, kurš ir astoņus jaunāks, nav īstajā kompānijā.
Vecāki mūs diezgan stingri audzināja, un viņiem jāpateicas par to, kādi esam. Mums iedota pareizā dzīves ceļamaize, bet pārējo jau pats ar prātu vari regulēt, arī izvēlēties īstās kompānijas un cilvēkus.”
Juris no vecāku mājām aizgāja jau pēc pamatskolas beigšanas un diezgan agri sāka strādāt un pelnīt. Lai gan vidējais brālis dzīvo Klintainē, bet divi Rīgā, lauku mājas ir vieta, kur visiem satikties. “Pēdējā laikā tas gan izdodas arvien retāk,” atzīst viņš. “Sajūta laba, sevišķi, ja bērnība pavadīta laukos, dabas tuvumā, un nu esi Rīgā.”
Jurim pašam ir divas pieaugušas meitas, un viņš atzīst, ka neizbēgami savā ģimenē mantojis vecāku audzināšanas pieredzi. “Pārmantojamību dzīvē varu redzēt, jo man blakus ir sievasmāte, sieva un meitas. Cik gan daudz kopēja atklājas trijās paaudzēs!” secina Jura kungs.
“Neesmu apdalīts”
Vidējais brālis Aivars palicis uzticīgs laukiem. Viņa ģimene dzīvo Klintaines pagastā, mājās ar skaistu nosaukumu “Staburadze”. Par Aivaru brāļi smej: “Viņš mums tāds nabadzīgāks, jo viņam ir tikai viens dēls.”
“Sākumā ar Juri mācījāmies vienā skolā, bet 1963. gadā, kad no Nīcgales puses pārcēlāmies uz Klintaini, brālis palika vecajā skolā, dzīvoja pie tantes, bet mēs ar Raimundu gājām skolā Klintainē.” Brāļu ceļi šķīrās, bet nemainījās viņu attiecības. Savstarpējā sapratne ir pamats visam mūžam. Bērnībā gan gadījušās sīkas ķildas, kaut vai par velosipēdu jāpastrīdas. Tik ļoti kārojis bez atļaujas izbraukt ar brāļa jaunajām slēpēm, kad viņš sācis nodarboties ar biatlonu. Lielu strīdu nekad nav bijis.
Ar vecāko brāli Aivaram tolaik bijis daudz kopīgu interešu. Ne tikai sports, bet arī balles, meitenes, kuras uz māju jāpavada. Un kur tad vēl pēc dienesta armijā nopirktais motocikls!
Vai mājās galvenais noteicējs bija vecākais brālis? “Nebūt nē,” saka Aivars. “Vienmēr abi par visu vienojāmies. Jaunāko nekad neesam apspieduši vai uzskatījuši sevi par dižākiem, sak’, sīkais, paej maliņā! Arī tad atbalstījām, kad vajadzēja palīdzēt finansiāli. Varbūt izklausās pārāk ideāli, bet tā tas ir. Vecāku vairs nav, bet brāļi palīdzēs vienmēr —citādi pat nevar būt.”
Aivars atzīst: “Kā vidējais nekad neesmu juties apdalīts. Mums iespēju robežās nekas netika liegts, kaut ekskluzīvas lietas vecāki nevarēja atļauties nopirkt. Taču viņi mācēja mūs audzināt. Viss cilvēkam vajadzīgais man ir — ģimene, māja, mašīna, tagad jāsargā veselība.”
Mazākajam allaž taisnība
“Tēvam bija trīs dēli. Divi gudri, trešais skolotājs,” par sevi smej pastarītis Raimunds. “Par skolotāju gan es nekļuvu, kaut mēģināju. Diezgan ātri sapratu, ka tas nav domāts man.” Raimunda ģimenē ir dēls un meita, bet vīra kādreizējo ieceri piepildījusi sieva Vija — viņa ir skolotāja.
Raimunds strādā par tirdzniecības daļas vadītāju izdevniecībā “Dadzis”, vecākais brālis Juris viņam ir arī priekšnieks. “Kaut diendienā esam blakus, nesaskaņas viegli novērst,” atklāj pastarītis. “Zinu, ko var sagaidīt no brāļa, un viņš no manis. Vienmēr var pateikt: “Juri, man šis darāmais šobrīd ir svarīgāks”, un viņš sapratīs. Par visu koleģiāli vienojamies.”
Raimunds atzīst, ka mazākais ģimenē allaž bauda priekšrocības: “Vienmēr taču var pačīkstēt. Tēvs allaž mani par mazo “muļtiku” sauca un brāļiem teica: “Nu maziņš, dumiņš, ko lienat pie viņa!”. Arī es saviem bērniem atgādinu — mazākajam vienmēr taisnība.
Kaut savā ziņā esmu arī zaudētājs. Vidējam brālim bija 14, man tikai astoņi gadi, es tolaik nebiju viņu “brigādē”. Kāds labums sīko vilkt tornī, lai vēlāk pats dabūtu pa kaklu! Toreiz arī neliela skaudība pārņēma, kad brāļi jau lieli un kaut ko paspējuši sasniegt. Tagad esam līdzīgi.”
