Neretiešu Lienes un Alda Ozarsku ģimenē ir trīs dēli: Juris (25 gadi) šogad beigs Policijas akadēmiju, Jānis (21) absolvējis Viesītes profesionālo vidusskolu un darbojas mežizstrādē, Māris (16) mācās Neretas vidusskolas 9. klasē.
Neretiešu Lienes un Alda Ozarsku ģimenē ir trīs dēli: Juris (25 gadi) šogad beigs Policijas akadēmiju, Jānis (21) absolvējis Viesītes profesionālo vidusskolu un darbojas mežizstrādē, Māris (16) mācās Neretas vidusskolas 9. klasē. “Puikas ļoti labi saprotas, kaut ir tik dažādi,” saka māte.
Slimnīcā meklē māsu
Liene ar nākamo vīru Aldi iepazinās Jelgavā, kur abi mācījās. Viņš klātienē, viņa neklātienē, reizē strādājot augstskolas grāmatvedībā. Aldis studijas pabeidza un uz dzimto Neretas pusi līdzi aizveda arī Lieni. “Apprecējāmies, un tā mana studēšana beidzās,” saka viņa.
Piedzima pirmais dēls Juris, otro vecāki cerēja sagaidīt meitu. “Kad vecākais dēls atnāca uz slimnīcu ciemos, arī meklēja māsu un nevarēja saprast, kāpēc ir brālis. Trešo gan gribēju puiku, jo biju jau pieradusi, ka mājās ir vīrieši vien,” stāsta Lienes kundze.
Meitas trūkumu Ozarsku ģimene gan nekad nav sevišķi izjutusi, jo zēni ir naski palīgi visos darbos. Prot māju sakārtot un, ja vajag, arī ēst pagatavot. Toties Lienes kundzes brālim Jānim ir trīs meitas. Vecvecāki, kurus mazbērni iesaukuši par pepānīti un tetēvu, priecājas: “Viss līmenī — mums ir gan mazmeitas, gan mazdēli.”
Nepažēlo “klibu” bērnu
“Varu teikt, ka esmu palutināta, jo dēli jau agri apguva visus darbus. Ne tikai vīru, bet arī gluži sievišķīgus. Jancis iemācījās pat govi slaukt. Viņš vienmēr izcēlies ar oriģinālām idejām un gandrīz katram darbam atrod pieeju, kā to vieglāk padarīt. Tāpēc jau viņš mums ir Jancis, ka mēdz uzvesties bērnišķīgi. Tā bija arī ar slaukšanu. Puika izdomāja, ka šis process ir pārlieku ilgs un apnicīgs, tāpēc govij katrā pupā ievietoja salmiņus, lai piens iztek. Atgriežos mājās un nevaru saprast, kāpēc govs sper, līdz viltība atklājās.”
Vidējais dēls risinājumu atrod vienmēr, mākot pielāgoties jebkurai dzīves situācijai. “Biju izdomājusi mazu viltībiņu,” stāsta Lienes kundze. “Kad puikas kļuva pārāk nevaldāmi un trokšņaini, sūtīju viņus pie vīramātes uz Suvainišķiem. Kamēr aiziet apmēram piecus kilometrus līdz vecmāmiņas mājām un atpakaļ, jau piekusuši, un mājās atkal valda klusums.” Jancis iemācījās izlocīties arī šādās reizēs. Mātei par lielu pārsteigumu dēli dažkārt mājās atgriezās pārāk ātri. Viltība atklājusies, kad kaimiņš Lienei pārmetis: “Ko tu klibam bērnam šito gaisa gabalu liec kājām iet!”. Jancis “balsojis” mašīnas un, lai autobraucējus iežēlinātu, tēlojis klibu.
Mopēdu konstruē paši
Lai gan brāļiem ir vairāku gadu starpība, viņi ir saticīgi. Nav tā, ka mazākajam darīts pāri, bet lielākajiem allaž pieder galavārds. Arī skolas gados visi vienmēr turējušies kopā. Ja gadījušies kādi strīdi, vecākais vien noteicis: “Tu, mamm, nejaucies, paši tiksim galā.”
“Dēlus nebija grūti audzināt,” atzīst Lienes kundze. “Materiālā ziņā viņus sevišķi nelutinājām, bet iztikai vienmēr pietika. Bērni nekad nav bijuši prasīgi. Ja kaut ko iekāro, paši sakrāj un nopērk. Un kur vēl visas tās puiku būšanas, kad paši konstruē braucamos! Mūsmājās bijuši pat pašu rokām saskrūvēti mopēdi.”
Pa reizei katrs spiež sirdi
Jau sarunas sākumā Lienes kundze bilst, ka viņu ģimenē nav gluži kā pasakā. Bijuši visādi laiki. “Vecākais un jaunākais dēls smagi saslima, un tikai šādā brīdī sāc apjaust, cik pārējais dzīvē mazsvarīgs,” saka Lienes kundze. “Kad piemeklē liela nelaime, cilvēks izmēģina visas iespējas. Šī cīņa ar slimību bija briesmīgākais laiks mūsu dzīvē.”
Māte atzīst, ka vidējais dēls veselības ziņā nekad nav satraucis, savukārt tagad par viņu visvairāk jāraizējas. “Jancim gan ir daudz talantu, piemēram, viņš māk frizūras veidot un nesen jauku žurnālu galdiņu izgatavoja, bet viņam nav sirdsapziņas. Var visu pamest un aiziet,” stāsta māte.
“Vecākais ir mazliet slinkāks, kaut daudz paspēj. Uz viņu vienmēr var paļauties. Juris man ir kā draugs, kuram var visus noslēpumus izstāstīt un padomu paprasīt. Viņš visu apdomā un ir mērķtiecīgs. Divus gadus vecākais dēls nostrādāja par policistu, tad iestājās Policijas akadēmijā. Viņš saņem stipendiju un var pats sevi nodrošināt. Par agru vēl spriest, cik tālu dzīvē tiks mūsu pastarītis Māris. Arī viņam pacietības un gribasspēka netrūkst, kaut dara tikai to, ko pats vēlas.”
Naudas nav, bet ir manta
Lienes kundze atklāj, ka dažāda ir arī brāļu attieksme pret materiālām vērtībām. Vecākais apgalvo, ka esot skops. Viņam vienmēr ir nauda, nopircis arī mašīnu. Savukārt vidējam naudas nekad neesot, taču allaž ir jauns apģērbs, Nameja gredzens pirkstā. Jaunākais savukārt izceļas ar taupību — pat pusdienām iedoto naudu taupījis, lai tiktu pie velosipēda.
Lienes kundze savulaik strādājusi dažādās darbavietās — veikalā, namu pārvaldē, bērnudārzā. Ar pārtraukumiem vairāk kā desmit gadu nostrādāts bērnudārzā, pirms gada viņa atkal kļuvusi par auklīti bērnudārzā. “Te man ļoti patīk, jo nekas pasaulē nav jaukāks kā bērni. Savi un arī sveši,” bilst viņa. “Kaut dzīvē daudz ko nevaru atļauties, lielākā laime tomēr ir bērni.”
