Lielu sašutumu krievvalodīgo aprindās izraisījusi jaunā izglītības reforma, kas paredz, ka, sākot no 2004. gada 1. septembra, mācības mazākumtautību skolās notiks 60% valsts valodā un 40% mazākumtautības valodā.
Lielu sašutumu krievvalodīgo aprindās izraisījusi jaunā izglītības reforma, kas paredz, ka, sākot no 2004. gada 1. septembra, mācības mazākumtautību skolās notiks 60% valsts valodā un 40% mazākumtautības valodā.
Kas tad īsti ir šī mazākumtautība jeb minoritāte? Minoritātes jēdziens nav skaidri definēts, bet par minoritāti var uzskatīt tautu, kurai nav savas valsts. Šobrīd paši lielākie kliedzēji ir no bijušās PSRS pārvietotās personas, kurām nav likumīga pamata te dzīvot, nevis Latvijas patiesās minoritātes (čigāni un lībieši). Šīs “vēsturiskās” kolonistu minoritātes 1991. gadā bija pret Latvijas neatkarību un naidīgi noskaņotas pret latviešu tautu vispār.
Krievu mācībvalodu skolu atbalsta asociācija uzskata, ka mazākumtautību valodā būtu jānodrošina 70% no kopējā mācību stundu skaita. Neskatoties uz plašajiem nelojālo kolonistu protestiem, 77% mazākumtautību izglītības iestāžu direktoru ir apliecinājuši gatavību pārejai uz mācībām valsts valodā.
Būtībā šādai reformai bija jānotiek jau 1991. gadā līdz ar neatkarības atgūšanu un dekolonizāciju, kas diemžēl valdības nolaidības dēļ nenotika.
Manuprāt, šo problēmu var atrisināt vienkārši: skolās, kuras finansē no valsts līdzekļiem, mācības notiek tikai un vienīgi valsts, proti, latviešu valodā, jo valsts valoda ir viena no valstiskuma pazīmēm, kas raksturo valsti. Valstij ir jāveicina lojālu un patriotisku pilsoņu izaugsme, nevis jārada sev jauni ienaidnieki. Ja kāda mazākumtautības skola vēlas mācības savā valodā, tai ir tiesības to darīt tikai un vienīgi par saviem — privātajiem — līdzekļiem.
