Pēc gada beigsies Saeimas savlaik pieņemtais aizliegums bijušajiem Valsts drošības komitejas štata darbiniekiem kandidēt vēlēšanās.
Pēc gada beigsies Saeimas savlaik pieņemtais aizliegums bijušajiem Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbiniekiem kandidēt vēlēšanās. Politiķiem būs jālemj — pagarināt šo aizliegumu vai atcelt. Būtu jāizlemj, ko darīt arī ar noslēpumiem apvītajiem čekas maisiem, kuros glabājas informācija par 4300 VDK aktīvās aģentūras darbiniekiem. Tiesa gan, maisos ir tikai aģentu kartītes, jo šo personu darba un personīgās lietas 1990. gadā izveda uz Krieviju. Juristi apgalvo, ka, ņemot vērā tikai šīs kartītes, pierādīt sadarbības faktu ar VDK ir gandrīz neiespējami.
Politiķu domas atšķiras, un šī gada laikā noteikti būs daudz strīdu un diskusiju, ko darīt ar bēdīgi slaveno mantojumu.
Tikmēr čekas maisi vēl arvien ir kā bubulis, kuru pieaugušo baidīšanai pagrabina pirms Saeimas un pašvaldību vēlēšanām. Kamēr maisu saturs nav publiskots vai iznīcināts, tas ir arī lielisks materiāls šantāžām, skandāliem, citām godīgām un ne tik godīgām izdarībām.
Kaimiņvalstīs jau sen tikuši skaidrībā, ko ar šīm VDK arhīvu drumslām darīt. Piemēram, igauņi, kurus latvieši šad tad apsmaida par lēnu domāšanu, jau 1997. gadā publicēja to VDK līdzstrādnieku vārdus, kuri līdz noteiktajam datumam nepieteicās paši. Arī Lietuvā to paveica 2001. gadā. Tikai mēs, latvieši, kaut ko gaidām. Varbūt tāpēc, ka pie varas esošie baidās –– tauta uzzinās dažu noslēpumu, ko nevarēs attaisnot ne ar vienu paskaidrojumu. „Svaigākās” aizdomas sadarbībā ar VDK taču izskanēja pavisam nesen –– sakarā ar bijušo premjera ārštata padomnieku Armandu Agrumu, kuru virzīja darbam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā.
Latvijas politiķiem reizi par visām reizēm vajadzētu izlemt, ko ar šo informāciju darīt. Iespējams, publiskošanas gadījumā Latviju pāršalktu tiesu procesu virkne, dažs zaudētu darbu atbildīgās institūcijās, taču mēs būtu pielikuši punktu kādam nepatīkamam vēstures posmam.
