Aizvadītajā nedēļā iepriecināja EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss, kuram nebija nekādu iebildumu pret valsts valodas lietojumu mazākumtautību skolās Latvijā.
Aizvadītajā nedēļā iepriecināja EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss, kuram nebija nekādu iebildumu pret valsts valodas lietojumu mazākumtautību skolās Latvijā.
Viņš uzskata, ka izglītībā noteicošajai jābūt valsts valodai. Tāpat atzīst arī Latvijas valdība, kura bez iebildēm akceptēja oficiālās valsts valodas lietojumu mazākumtautību vidusskolās no 2004. gada 1. septembra. Vispārējās vidējās izglītības standarts Latvijā tagad nosaka — no nākamā gada 1. septembra 10. klasēs, bet līdz 2007. gadam visā vidusskolā mazākumtautību valodā var mācīties līdz divām piektdaļām no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā. Praktiski tas nozīmē 40 procentu mācību priekšmetu apguvi dzimtajā valodā un 60 procentu — latviešu valodā. Par šādu lēmumu gandarīta arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga.
Pašreiz mazākumtautību skolu reformai pakļautas 149 vidusskolas, bet paredzētajām pārmaiņām pilnīgi nesagatavotas ir tikai 18. Skolēnus par to vainot nevar, jo ne mazums krievu tautības skolotāju vēl tagad, trīspadsmit gadu pēc neatkarības atgūšanas, neprot latviešu valodu un arī nevēlas to iemācīties. Kā gan šie pedagogi lai mācītu savu priekšmetu valodā, kurā pašiem nav pat elementāru zināšanu?
Skumji kļūst, domājot par cilvēkiem, kuri dzimuši pēckara Latvijā, bet latviski nerunā. Ja cittautietis dienā apgūtu kaut vienu teikumu vai piecus vārdus latviski, viņš dažos gados valodu būtu iemācījies perfekti. Labs piemērs tam ir Latvijā dzīvojošie tumšādaino nāciju pārstāvji, kuri neilgā laikā iemācījušies latviski gan runāt, gan arī dziedāt.
Demagoģisks ir Saeimas “PCTVL” frakcijas deputāta Nikolaja Kabanova viedoklis, kurš “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” pauž diezgan absurdu domu — viņaprāt, aizstāvot krievus šodien, aizstāvam latviešus rīt. Viņš cer, ka reiz pienāks laiks, kad Latvijai kāds pateiks — kam gan vajadzīga izglītība latviešu valodā, jo, lūk, Eiropā 200 miljonu cilvēku runā angliski, 100 miljonu franciski un vāciski. Biedrs Kabanovs nesaprot, kam gan vajadzīga valoda, kurā ir tikai viens miljons runātāju.
Kāpēc viņš nejautā, kādēļ pasaulei nav jārunā ķīniski, jo ķīniešu ir daudz vairāk nekā angļu, vāciešu un amerikāņu? Tāpat pasaulē ir miljoniem krievu, kuri runā citās valodās, ja nedzīvo savā zemē. Kāpēc krievi, kuri izceļo uz ārzemēm, never muti par cilvēku tiesību pārkāpumiem ASV vai Eiropā, kur, nezinot šo valstu valodu, iebraucējiem nav nekādu tiesību ne uz darbu, ne izglītību, kur nu vēl pilsonību? Lai ārzemēs nejustos kā tikko no krievu krāsns nokāpuši, krievi pirms izceļošanas vajadzīgo valodu apgūst jau savā tēvzemē un tikai tad dodas prom. Viņi skaidri zina, ka citā valstī neviens viņiem krieviski neatbildēs un ka tur viņi bez valsts valodas zināšanām nebūs nekas.
Viens miljons latviski runājošo tomēr pasaulē vēl ir par spīti visam.
Neviens cittautībniekiem neliek runāt latviski ģimenē vai apgūt latviešu tautas tradīcijas. Lūdzu, cieniet un godājiet savējās, bet nenonieciniet mūsējās un neuztiepiet savas! No šiem “patriotiskajiem nacionālistiem” krasi atšķiras tie krievi, baltkrievi vai ukraiņi, kuri latviski runāt iemācījušies jau padomju laikā, labprātīgi, nevis tāpēc, ka tā būtu valsts valoda, kura jāzina obligāti. Viņi valodu apguvuši aiz cieņas pret zemi, kurā dzīvo, un nefilozofē par valodu, kura nav vajadzīga, ja tajā runā tikai viens miljons. Daudzi no viņiem ir lepni, ka var sevi pieskaitīt šim miljonam, un paldies viņiem par to!
Nabaga apspiestā un pazemotā komuniste Tatjana Ždanoka, kurai valsts valodas neprasmi nevar pārmest, nu jau visus neatkarības gadus nekādi nevar mūs pārliecināt, ka viņas vieta ir tikai Latvijas Saeimā un valdībā. Latvijas valsts neļauj viņai paust savu žultaino viedokli pret demokrātiju, ik pārdienu rīkot sapulces, dibināt pretvalstiskas asociācijas. Garīgi un morāli “apspiestā” interfrontiete tāpēc meklē aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā.
Ja Latvijā viņu tā nemīl, protams, izņemot prāvu domubiedru pulku, ja te ir tik neiedomājami stūrgalvīga valdība, kāpēc nedoties uz Krieviju, kur komunistu partija vēl zeļ un zied? Tur viņa savu aktivitāti politikā pēc sirds patikas varētu demonstrēt kaut pie Ļeņina Mauzoleja Sarkanajā laukumā — rīkot mītiņus un dziedāt patriotiskus duetus ar senu Latvijas “draugu” Viktoru Alksni, kurš savlaik saprata, ka ar vējdzirnavām nav vērts cīnīties, un pameta Latviju. Ždanokai emigrējot uz savu senču zemi, Krievija iegūtu kārtīgu vecās iekārtas balstu.
Latvijā padomju laikus neatjaunot, kaut te būtu vēl simt ždanoku. Lai kāds arī būs Strasbūras tiesas spriedums, Latvija Ždanokas pretvalstiskos “nopelnus” 1991. gada janvārī un augustā nav aizmirsusi un nekad arī neaizmirsīs.
Kā divreiz vienā upē neiekāpt, tā, manuprāt, Latvijā neatjaunot ne tikai komunistu iekārtu, bet arī “Latvijas ceļa” ziedu laikus. “Ceļinieki” gan domā citādi, jo sestdien viņu notikušajā kongresā “vecais zaldāts” sasparojies izrāpties no saviem ierakumiem, kuros līdz šim klusu tupēja pēc sakāves Saeimas vēlēšanās.
Par “Latvijas ceļa” vadītāju ievēlēts galvenais Latvijas “prihvatizācijas ēras” flagmanis Jānis Naglis, kura pašreizējā nodarbošanās ir ne tikai uzņēmējdarbība, bet arī filmēšanās gandrīz erotiskos reklāmas klipos. Laikam tāpēc, lai tauta neaizmirstu, cik vīrišķīgs Nagļa kungs joprojām ir!
“Ceļinieku” galvenā rūpe turpmāk būšot valdības, īpaši Einara Repšes, uzmanīšana, kā viņš pildīs dotos solījumus palielināt algas un pensijas.
Pats “Latvijas ceļš” kaļ absolūti nereālus plānus: desmit gados padarīt Latviju par augstākās labklājības valsti Eiropā, kurā vidējā pensija būtu 400 latu, bet vidējā alga — 1500 latu. Nudien zinātniskā fantastika!
