Seciete Gunta Bogdanoviča 15. maijā svinēja skaistu dzīves jubileju — 70. dzimšanas dienu.
Seciete Gunta Bogdanoviča 15. maijā svinēja skaistu dzīves jubileju — 70. dzimšanas dienu. Jubilārē kūsāt kūsā enerģija un dzīvesprieks, jo viņa gadus neskaita. Viņasprāt, ir tā, kā teikts kādā dzejolī, — viss paliek, kā bijis, tikai laiks gadu skaitli pārmainījis.
Pirms 70 gadiem Gunta piedzima Rīgā. Viņas vecāki uz Seci pārcēlās 1937. gadā, un meitenes bērnība aizritēja Seces stacijā, jo viņas audžutēvs bija dzelzceļnieks. Secē pārciesti kara gadi, pabeigta pamatskola, pārdzīvoti grūtie pēckara laiki, kolhoza dibināšana, un te arī pavadīta visa dzīve.
Par precizitāti stāsta leģendas
Guntas māte ilgi glabājusi meitas pirmo dzejolīti, kurš uzrakstīts sešu gadu vecumā. Vecāki meitenes jutīgo raksturu ievirzījuši pareizā gultnē — audzinājuši būt kārtīgai un cienīt citus cilvēkus un viņu veikumu.
Meitene tūlīt pēc pamatskolas beigšanas pāris gadu strādāja par Seces ciema padomes sekretāri. Pēc tam no pirmās mašīnu un traktoru stacijas un kolhoza dibināšanas līdz pat paju sabiedrības “Sece” likvidācijai Gunta Bogdanoviča bija noliktavas pārzine darbnīcās.
Automašīnām un traktoriem gādāja rezerves daļas un savu darbu veica ļoti apzinīgi. Lai dabūtu jaunu, viņai vajadzēja parādīt vismazāko detaļu. Par viņas precizitāti un tehniskajām zināšanām vēl šodien Secē stāsta gandrīz vai leģendas. Gunta pārzināja tehniku kā savus piecus pirkstus, un blēņas neviens vīrs viņai iestāstīt nevarēja.
Sivēnu atminas vēl šodien
Pēc Guntas kundzes atmiņām varētu uzrakstīt Seces pagasta padomju laika vēsturi, jo viņa strādājusi pie vairāk nekā 20 kolhoza priekšsēdētājiem, neskaitāmiem inženieriem, agronomiem un citiem priekšniekiem. Visilgāk kopsaimniecību valdījis Pēteris Liepiņš, kura laikā secieši kļuva slaveni ar Raimondam Paulam dāvināto sivēnu.
Guntas kundze smejot atzīst, ka toreiz šis kuriozais gadījums izskanējis pa visu Latviju, jo filmēts televīzijas pārraidei. Visu dienu kastē nonīcis, sivēns bija netīrs un kviecis. Paši secieši gan smējušies, gan zobojušies, bet maestro Pauls jautājis, ko lai ar sivēnu dara…
Labrīt, “Uguntiņas” pagalīte!
Kopš jaunības Guntas kundzes lielākā aizraušanās ir grāmatu lasīšana. Daudzus gadus Secē viņa vadīja grāmatu draugu biedrību “Uguntiņa”. Bija viena no labākajām Latvijā sabiedriskajām grāmatu izplatītājām. Arī šo viņas biogrāfijas lappusi secieši labi atceras. Vecmāmiņas acīmredzot par to stāstījušas mazbērniem, jo vēl tagad skolēni, Guntas kundzi sveicinot, nereti sakot: “Labrīt, “Uguntiņas” pagalīte!”.
— Esmu gandarīta, ka cilvēki atceras, ko labu esmu darījusi. Toreiz tikai strādāju un ne par ko citu nedomāju. Man patīk būt kopā ar cilvēkiem, palīdzēt viņiem un parunāties, — saka Guntas kundze.
Daudz “krustbērnu”
Nu jau vairākus gadus Guntas kundze ir atraitne. Liktenis viņai un vīram bērnus nebija lēmis, bet dāsni apveltījis ar labestību pret svešiem bērniem. Tāpēc viņai daudz “krustbērnu”.
Viņi krustmāti Guntiņu, kā paši mīļi sauc, apciemo, tāpēc mazajā vienistabas dzīvoklī dažkārt visiem grūti apgriezties. Tomēr tas nevienam netraucē, jo mīlestībai plašas mājas nevajag. Pietiek ar siltu smaidu un mīļu glāstu, labu vārdu un kopīgām atmiņām, kuru ar katru gadu kļūst arvien vairāk.
Raksta veltījumus
Visu mūžu Gunta Bogdanoviča raksta gan dzeju, gan īsus prozas darbus. Pārsvarā veltījumus draugiem, skolai, dažādiem svētkiem. Daudz gaišu vārsmu veltīts Seces skolai: “Vēl šodien liekas — atkal skolas kāpnēs skrej meitene ar baltām čībiņām. Pland kleitiņa ar paplukušu rakstu, no čībām krīta puteklīši krīt…”.
Guntas kundzei ir arī savs moto, kuru viņa skaita kā Tēvreizi gan jautros, gan skumjos brīžos: “Nav nekā dārgāka par vārdu “dzimtene”, nav nekā svētāka kā zeme, pa kuru tu staigā, nav nekā lielāka un skaistāka kā darbs!”.
